Mani grāmatplaukti joprojām ir pieputējuši. Sēžu un vēroju, kā vecas zinātniskās fantastikas grāmatas ar kosmiskām ainām uz vākiem dirn plauktos, aizrijušās ar putekļiem. Dzīvoju kā pussabrukušā kāršu namiņā. Kopš atgriešanās rudenī, praktiski neesmu neko darījusi, lai šī māja būtu mana. Nē, tā pieder rēgiem- to cilvēku rēgiem, kas te agrāk ir dzīvojuši un kuru vairs nav. Viņu bezjēdzīgā literatūra, žurnāli, no ceļojumiem atvestās brošūras, viņu tukšās, atdzisušās gultas un dīvāni. Kaut kādā ziņā mani tas valdzina. Varbūt tā ir vēl viena iespēja neapzināties sevi un to, ka man ir sava dzīve, par kuru esmu atbildīga- man tas nekad nav īpaši padevies. Es tieku galā. Kad vajag, es pārskaldu pārāk resnās pagales, lai tās līstu krāsnī, un pēc tam apostu savus pirkstus, kas piesūkušies ar malkas smaržu. Man ļoti patīk tā smarža. Es skatos nekaitīgus seriālus ar smukiem vampīriem- tā ir lieta, ko es patiešām varu novērtēt- nekaitīgi seriāli ar smukiem vampīriem. Un, kad esmu viena, kad ir melna nakts, un māja aizvien vēl ir padrēgna, es ielienu savos aukstajos palagos un domāju par to, ka vajadzētu kā senos laikos- krāsnī uzsildīt ķieģeli, ietīt dvielī un pirms gulētiešanas ielikt gultā, lai sasilda to. Bet es to, protams, nedaru. Es tikai romantiski domāju par to, fantazēju kā par ideālu mīļāko.
Sapnī redzēju grūtnieces un sirmus matus. Pamodos ar sliktu dūšu.
Damokla zobens virs manas galvas, protams, ir.
Ar kaut kādu pārdabisku spēku tā kā tvans ir ietinusi koku galotnes un tukšās ielas. Rudens lapas mētājas zālājos kā izmestas biļetes.
Es biju domājusi, ka nekad neatgriezīšos tāda pati. Varbūt vispār nekad neatgriezīšos. Un noteikti ne tur pat. Bet esmu tieši tur, kur sāku. Mani neveiklākie vaibsti nav aizstāti ar veiksmīgākiem un priecīgākiem. Uz manas ādas nav vairāk saules, un mani mati nestāv ne par kripatiņu labāk. Esmu atpakaļ brīdī, kurā sametu somā pāris ciešamāko apģērbu, bet pārējos aiznesu līdz atkritumu konteineriem. Arī atgriežoties, es neko daudz līdzi neesmu atvedusi. Tikai izdzēstas dzīves. Un nekas mani nesagaida. Pieputējuši grāmatplaukti, tumšsarkanas sveces, lēts vīns un mitruma smaka. It kā tas vienmēr būtu bijis mans patiesais galapunkts- neapdzīvotības sajūta.
Nav nekā tāda īpaša. Atgriežoties mājās. It kā es nemaz nebūtu bijusi prom.
Pa ceļam Alfā nopirku violetus cimdiņus. Vienkārši gribējās kaut ko nopirkt, un cimdiņi bija pašā kaudzes aukšdaļā pa kādiem trīsdesmit ar kaut ko santīmiem.
Nav nekā tāda īpaša. Pēc vairākiem gadiem atgriežoties mājās. Es izkāpju no autobusa, diena ir pelēka, un tās vaibstus aizvien iezīmē nu un? izteiksme. Tā ir šīs zemes vadlīnija. Es nemaz neesmu novecojusi. Vai mainījusies. Laiks no manis ir kā izgriezts ar smalku ķirurģisku instrumentu, un šuve pa vidu ir delikāti gandrīz nemanāma.
Kad apguļos aukstā gultā jau pavēlu naktī un ieraduma pēc ieslidinu plaukstu sev starp kājām uz pavisam īsu mirkli, es zinu, ka gulēšu ciešā, tukšā miegā.