Tumšmatains princis baltā, atpogātā kreklā manā gultā. Es vēroju, kā matiņi uz viņa vēdera slīd taisnā līnijā uz leju, slīd kārdinoši iekšā tur, kur sākas apģērbs un vairs nevar saredzēt, bet var iztēloties. Sekss, šokolāde, lēts vīns. Es nepamanu, kā paiet šī ziema, kā tā apvemjas uz manas ielas mašīnu izbraukātās sniega drumslās. Es tikai nojaušu, ka tur- kaut kur ārā- vēl pastāv reālā pasaule ar savu drēgnumu, ar savu kailo patiesību par šīs dzīves nepielūdzamību. Bet es vēl mazliet pagaidīšu, līdz atļaut tai aplaizīt manas pēdas.