Pirmais, kas uzrunā, ir vienaldzība.
Ar kaut kādu pārdabisku spēku tā kā tvans ir ietinusi koku galotnes un tukšās ielas. Rudens lapas mētājas zālājos kā izmestas biļetes.
Es biju domājusi, ka nekad neatgriezīšos tāda pati. Varbūt vispār nekad neatgriezīšos. Un noteikti ne tur pat. Bet esmu tieši tur, kur sāku. Mani neveiklākie vaibsti nav aizstāti ar veiksmīgākiem un priecīgākiem. Uz manas ādas nav vairāk saules, un mani mati nestāv ne par kripatiņu labāk. Esmu atpakaļ brīdī, kurā sametu somā pāris ciešamāko apģērbu, bet pārējos aiznesu līdz atkritumu konteineriem. Arī atgriežoties, es neko daudz līdzi neesmu atvedusi. Tikai izdzēstas dzīves. Un nekas mani nesagaida. Pieputējuši grāmatplaukti, tumšsarkanas sveces, lēts vīns un mitruma smaka. It kā tas vienmēr būtu bijis mans patiesais galapunkts- neapdzīvotības sajūta.