Sausā malka ir beigusies. Slapjas pagales vairāk kūp nekā deg, un es bezjēdzīgi urķējos krāsnī ar kruķi. Kad man apnīk meklēt sausas skaidiņas, lai kaut nedaudz pierunātu malku tomēr aizdegties, es vienkārši apsēžos uz grīdas ar vīna glāzi un pārbraucu ar plaukstām pār seju. Sāp acis, un esmu nogurusi. Reizēm nesaprotu, ko es te daru. Kāpēc atgriezos. Kāpēc tik ietiepīgi turpinu vilkt dienas šeit, kur visdrīzāk nekā (priekš manis) nav.  Varbūt tieši tādēļ. Varbūt tādēļ, ka šī zeme ir kā piesūkusies dēle, izrij visu ārā no tevis. Un ar laiku paliek tikai kaut kas izmisumam līdzīgs. Un trula dzīvotgriba. Tāda nesaprasta un pretrunīga dūmaka. Varbūt es patiesībā gribu nonākt līdz šim stāvoklim. Apmest savas dzīves bezjēdzīgo apli līdz galam. Līdz turienei, kur vairs nav vietas jaunībai un cerībām. Lai viss būtu skaidrs un tīrs, vienalga, kādā tonī, bet skaidrs un tīrs.