No rītiem es pārvelku pār baltu kokvilnas naktskreklu vecu, cigarešu oglīšu saēstu halātu. Kafijas kannā vēl parasti ir vakardienas kafija, auksta un duļķaina. Es to dzeru, pielejot klāt kādu šļuku vāroša ūdens, rakstu melnā moleskine bloknotā vai pārskatu vecus žurnālus un grāmatas. Aukstums sulo iekšā mājā pa šķirbām vecajos logos. Līst. Kad esmu pārsalusi, eju uz veikalu. Pērku eko jogurtu, cepumus un dažreiz vīnu. Lēnām nākot mājās, es vēroju, kā šejiene guļ vēla rudens pusmiegā. Visu caurvij atsvešinātība. Zeme ir zaļganbrūna, meži piemirkuši, tālumā atbalsojas dobji lielgabalu dārdi. Pārnākot mājās, es beidzot uzvāru svaigu kafiju. Tā kopā ar cigareti atstāj manā mutē tumšu un siltu garšu. Saņemos iekurt krāsni. Laiks, es dažreiz atceros. Citiem cilvēkiem laiks paiet. Tomēr mans laiks ir sastindzis. It kā es dzīvotu gleznā. Ainava nekad nemainās. Vienmēr ir kails un tumšs rudens vai puteņos zudusi ziema. Vakarā es ielienu gultā, saritinos embrija pozā un salstot aizmiegu.