Reizēm Aleksandrs mani gultā apskauj. No aizmugures. Kā važās viņš apkļauj manus plecus un tur sava siltuma ielokā. Es ieelpoju koka skaidu smaržu kas plūst no viņa apģērba, pat miesas. Pārsvarā mēs klusējam. It kā klusums būtu tas pavediens, kas mūs spētu izvilkt cauri šai mūžībai. Tomēr dažreiz man liekas, ka es viņu lēnām saēdu. Kā ķirmji koksni. Padaru līdzīgu sev, padaru par praulu.