guļus stāvoklī, kaut kā.. pamazītēm..
ar to celšanos var jau būt, ka nesteigties.. nesasteigt.. apdomāt, kā celties.
baltus gulbīšus gribas.

sāpīgs tas mirklis, kad no rīta izslēdz pilsētā gaismas, kaut kā vējš asāk noberž un noskrien, un nolaiza, bet man ir skaisti, jums ir skaisti.
drīz jau varēs dejot!

balti gulbīši nāk..
ja tikai radiatori nerunātu.

Rīt mēs iesim skaitīt autobusus. Vai tad tu maz atceries, kas ir manas bijušās cigaretes.

 

čukstiņš: tu vari sadedzināt, tu vari ienīst, tu vari nemīlēt, bet vai tu vari mani aizmirst?

Irēna: nē. glāsts uz glāsta. stāsts uz stāsta. lietas kas saārda, un glāsta..glāsta.. /16.12.2008./

 

 

"Ķep, mīļais, šodien virs ādažu lidlauka nodibināju akciju "pret gravitāti". Pievienosies? Kam gan tagad patīk pa zemi blandīties, labāk mākoņos lidināties (izmantojot jebkādus līdzekļus ;)), ne?"

Mana meitene izskatās pēc Kobeina, es jutu vajadzību pēc sava magoņu lauka, pēc tevis, G., te ir Viktorija (ar krunciņām ap acīm), kaut kā viss lido apmēram turp, kurp tam jālido. "Kas, pie velna, ar tevi notiek?", vakardiena slēgta. Neredzēji?

Jauns sākums varētu izdoties. Es šovakar neraudāšu, vai ne?

Reti kurš zin, bet man darba dienās trūkst viņa. Mana 21. autobusa zēna ar matiem pār karstiem, mulstošiem vaigiem un sakniebtām lūpām.

Un hiacintes. Kurš tās skaus trausli, ar pelēkām rokām? Ja nogurstu, uz ielas palieku, un uz tuneli eju, lai satiktu.. Vēstuli ar samirkušu elpu, kas vēsta - esmu un nāku.
Uzrakstiet rindiņu uz papīra. Iedomājieties, cik tas daudz.

Pat ceriņi nomestie maijā slapjā, tveicīgā atspirgst.
Prom nē, palikt, smieties, mīļā bohēma. Basas! Pēdas ir basas!

Tu, tu (vai kā tevi sauc?), sāc nākt ik dienu. Bez balss, smaržojošs, uzbudināts, stipri vējains. Kā lietus, kā oļi, kā ceļmallapas uz asiņainiem ceļgaliem, ko liek.
Pakrist viegli. Nokrist - vieglāk.
Bet cik ilgi.. kā, cik viegli piecelties?

Es smejos kā zari, kā aronijas spurainas, kas savelk mēli kāpuram līdzīgā čokurā, paklūpu.
Un pakrist tā, zem slapja asfalta, nakts asfalta, ir smalks, sen zināms noslēpums, kas manās greizajās kājās iešķērēts.
Tā nav pērļu pilna svētdien (vai kas tā ir par dienu, ja man nav vārda?) (un tev arī ne)
Diena, kas neietilpst nevienā, plīvo kaut kur pie restēm, no mežģīnēm tītām, restes tikpat īpašas, cik mūsu pēdas un rievas papēžos.

Slima un gultā līdz pēdējam īkšķim, galva dun pie loga stikla un sanāk sāpēt īpaši tad, kad ārpus durvīm gari mati glauž takas un piesmej visu pasauli, ārprātīgo, ārprātīgo, tāpēc ka ārprātīga
Tu esi labs.

..dzīvē, kuru paši dzīvojam, bet nepiedzīvojam.

Viss ir tik sarežģīti, man vajag, ai, man vajag.. Kā gribētu es būt vienkāršāks cilvēks.

Nekad neatgriezties vairs no palodzes un segas, un mazlietiņ, jā.

Vai es par sevi vēl nenojaušu?

Tagad ir vieglāk - raudu aiz saulesbrillēm. Sanāk jau brīvdienās mazuliet paglāstīt naidu un palolot klēpī, bet mans klēpis tik nepastāvīgs kļuvis un sāpīgs, ka es vairs nesēžu un tikai staigāju un staigāju - līdz Mangaļsalas pludmalei, atpakaļ, sēžu bibliotēkās, kafijas un grāmatas, tēja un miers, cilvēki..
Ar manām rokām nekas nemainās - es vairs neko nevaru nogriezt. Cik skaists ir mans bezspēka stāvoklis. Smaržojošs pēc eļļas pasteļiem. Vismaz daži tā skatās, un es lasu viņiem acīs. Nekad nebiju skatījusies cilvēkiem acīs tik bieži. Uz ielas, kad eju garām. Un apsolu kādam, ka uzrakstīšu grāmatu "Jāņa salauztais gurns un darbadienas draugi".

Izlasīju "Rolling Stones" biogrāfiju atkal no cita skatpunkta. Un atkal sapratu, ka es aizskrienu garām spēlējoties, rakstot un draudzējoties ar izdomātajiem. Un nu es daudz vairāk rakstu dzeju, pretīgu, ar parasto, bezspersonisko zīmuli neaptveramā laikā (es pārāk daudz elpoju, līdz vairs nesaprotu, kas ir kas un kas esmu es, absurdais es), no rīta, kad gribu saprast dzejas rindas, es nespēju izburtot neko. Tas ir tas mans mazliet atrastais liktenis?

Jo tev ir piesmakušas lūpas un elpot tevi kā vielu
Pagalam radioaktīvu
Man kauns

Mums bail iet līdzi savām domām.

Tikai atliek atcerēties - flower power. Plakāti, cita saule, bet vai cita pasaule? Drīz tas viss beigsies, lai sāktos no jauna, bet tad jau es būšu.. hm? Džinsa šortos. Dzejnieks džinsos.

 

Piespied podziņu, un mana saule nodzisīs. Decembrī ikreiz, kad varēju, staigāju ar baltu, atirušu lentu matos. Beidzot man atkal sāp rokas, un es dumji skatos uz saviem kontaktiem un saprotu, ka nav.. Neviena pa īstam. Es neleju tēju uz klavierēm, es tikai gribu, lai viens no maniem diviem draugiem domās nenopūšas un ir priecīgs, un varbūt pat staro, un varbūt pat skan kā zvaniņi, kad mēs vasarā ejam pār lauku, un mūsu muguras smiltīm nobirušas, un tad mēness skatiens naktīs, zālē, sienāžu pilnā, tīra tās nost un tā pirksti ir kā.. Kā..

Iešu mājās un priecāšos, ka ir tik tālu jāiet, kamēr nodilst papēži un pārplīst pēdējā āda. Lieliski izdomāt, pārdomāt, sadomāt visu un saprast, cik gan ilgi man jāsmejas, lai es sāktu raudāt.