Piespied podziņu, un mana saule nodzisīs. Decembrī ikreiz, kad varēju, staigāju ar baltu, atirušu lentu matos. Beidzot man atkal sāp rokas, un es dumji skatos uz saviem kontaktiem un saprotu, ka nav.. Neviena pa īstam. Es neleju tēju uz klavierēm, es tikai gribu, lai viens no maniem diviem draugiem domās nenopūšas un ir priecīgs, un varbūt pat staro, un varbūt pat skan kā zvaniņi, kad mēs vasarā ejam pār lauku, un mūsu muguras smiltīm nobirušas, un tad mēness skatiens naktīs, zālē, sienāžu pilnā, tīra tās nost un tā pirksti ir kā.. Kā..