Man vajadzēja izsaukt to sasodīto palīdzību. Vajadzēja, bet es to neizdarīju. Nekad nedaru. Sēžu šūpolēs, krītu, laužu kājas, bet, nē.. nedaru.

Es tevi gribu tikai atcerēties
ar savu nepareizo atmiņu,
kas slikto nemaz nevar izturēt,
kas neatceras logā sviestos akmeņus.
Bet tu par tuvu. Un ir fokusā
ikviena vienaldzībiņa un vēsums.
Var neredzēt. Bet tur jau ir tas joks,
ka es pat tumšā naktī akls neesmu.
Mēs būsim. Paliksim un mainīsimies
ar bijušajā dažreiz mestu skatu.
Es gribu aizmirst visas, visas vainas
un iznīcināt tās ar attālumu.
Tie nebūs meli - slikto neredzēt,
jo visa tava būtība ir tīra, -
ar ikdienu un sīkumiem - tā berze
pie tavām skrambām vainojama ir.
Tu vari mani vainot vājumā,
ka es no grūtā ķepurojos lēti,
bet tu jau zini - citu māju nav,
es tikai gribu tevi atcerēties.  /O. V./

Tagad tevi biežāk sapņos redzu un uzzīmēt varu. Tagad tev ir zeltaināki mati un tikpat mīļas lūpas, nenosalušas, un visas manas zvaigznes krīt.

Negribu. Negribu, negribu, negribu vairs tā. Mīdīties tava sliekšņa priekšā, skaitīt pēdējās kapeikas, pretīgas manu zilo lūpu dēļ. Negribu šaubīties, vai nogalināt un vai pirkt tos pēdējos ziedus tev. Iemiegt starp plakstiņiem. Sabāzt lūpās, zobos. Par daudz. Mitros vaigos, peļķu apšļakstītos. Vienā minūtē izsviest, pazaudēt, aprakt.

Ziedus nepirkšu. Ziedus audzēšu. Par tavu dzīvību. Prom. No acīm, no sirds. Gurnus griezīšu, matus cirpšu. Tu neesi tu, un es neesmu es. Tu zini, ka neesam.

Atkal nāku, un atkal viņš stāv, vecajiem, raupjajiem pirkstiem stāstot par viņa sapņiem. Ar tiem viņš mēģina attaisīt durvis, bet trīc taču un neklausa. Es nesaprotu, vai man iet, vai man skriet, jo zinu, kā ir man ar pirkstiem. Pieskaries un salauz. Bet es atkal tur stāvu, turu durvis, acis aizšūtas ar sniegpārslām. Rokas nejūtīgas. Rokas cirkā kā spēļu figūriņas. Un viņš atkal stāsta, kā jau vairākus gadus gaida kādu auto.. Saka, ka ies vakarā paskatīties atkal - zin jau, ka neatbrauks, bet, kamēr tu gaidi, kamēr to spēj, tu mazliet esi. Viņš ieiet atpakaļ, es klusām aizveru durvis, un bālais skatiens ieurbjas grīdā.
Durvis aizveras, viņš skatās tām cauri, bet man nav spēka.

Klīst tur, kur laternas neiedegas.

Atkāpies no manis. Nedod man sevi. Ej uz manām mājām.

Sadziedētas sirdis, paceltas no netīra sniega. Ieskandinam pavasari ar Merilinas Monro tējas tasītēm. Cauri pirkstiem izdurtas skujas. Un tabletes. Pārāk daudz un citādi var, bet negrib.
Un, ja reiz jābrauc atpakaļ svešumā, tikai ar tablešu dienasgrāmatām pie sāniem. Tūlīt, tūlīt, cilvēk, būs jau pāri.. Tu mums neesi vājš, tev ir aukstas asinis, un tu naktīs slēdz ciet durvis.

Mums visiem arvien ir gari mati, mūsu ugunskuri, naktis ar debesīm, pirksti, kas berzējas pret augumiem un ģitāru. Un mūsu laime. Cik skumja un garlaicīga es sev liekos, atceroties sauli, bet, pie velna, kāpēc tad mēs, mīļie, esam tie, kas prot izdzēst ēnas? Kāpēc?

Salu. Viena līnija, un mēs uzvilkām salu. Tas skan. Simtiem lustru plīst. Pamodīsies, kad būs jau pavisam gaišs, un neatcerēsies, kas sāpēja tik ļoti. Es gribu, lai tas būtu beidzies jau tad, kad sākās. Nomests korķis. Nirvana - Where Did You Sleep Last Night. Izlīst nesaslaukāmais. Ja ar mani viss kārtībā, es tev neticu. Viss sākās ar to, ka neticējām. Iet, bet nenāk.

Visapkārt neapmīļotas lietas. Un neapmīļoti cilvēki.

Back down to earth, back down to earth.

No tavas sejas nobirušo pelnu saslaucītājs. Tevis aizmirsto sīko domu uzlasītājs.

 Tu ej aizvien tālāk uz nākotni. Es eju uz tavu pagātni. Rietošā saule velk tavu ēnu aizvien dziļāk manī, bet es nepagriežos un neskatos uz tevi. /R. Berzinskis/

Šodien neviens nedzied. Leduspuķes smaida, sasodīts.

„Vai mēs tagad esam draugi?”

„Nedomāju vis. Es tikai tevi mīlu.”