Es tevi gribu tikai atcerēties
ar savu nepareizo atmiņu,
kas slikto nemaz nevar izturēt,
kas neatceras logā sviestos akmeņus.
Bet tu par tuvu. Un ir fokusā
ikviena vienaldzībiņa un vēsums.
Var neredzēt. Bet tur jau ir tas joks,
ka es pat tumšā naktī akls neesmu.
Mēs būsim. Paliksim un mainīsimies
ar bijušajā dažreiz mestu skatu.
Es gribu aizmirst visas, visas vainas
un iznīcināt tās ar attālumu.
Tie nebūs meli - slikto neredzēt,
jo visa tava būtība ir tīra, -
ar ikdienu un sīkumiem - tā berze
pie tavām skrambām vainojama ir.
Tu vari mani vainot vājumā,
ka es no grūtā ķepurojos lēti,
bet tu jau zini - citu māju nav,
es tikai gribu tevi atcerēties.  /O. V./

Tagad tevi biežāk sapņos redzu un uzzīmēt varu. Tagad tev ir zeltaināki mati un tikpat mīļas lūpas, nenosalušas, un visas manas zvaigznes krīt.