lidmašīnīte ([info]fleetfox) wrote on March 10th, 2009 at 06:13 am
Atkal nāku, un atkal viņš stāv, vecajiem, raupjajiem pirkstiem stāstot par viņa sapņiem. Ar tiem viņš mēģina attaisīt durvis, bet trīc taču un neklausa. Es nesaprotu, vai man iet, vai man skriet, jo zinu, kā ir man ar pirkstiem. Pieskaries un salauz. Bet es atkal tur stāvu, turu durvis, acis aizšūtas ar sniegpārslām. Rokas nejūtīgas. Rokas cirkā kā spēļu figūriņas. Un viņš atkal stāsta, kā jau vairākus gadus gaida kādu auto.. Saka, ka ies vakarā paskatīties atkal - zin jau, ka neatbrauks, bet, kamēr tu gaidi, kamēr to spēj, tu mazliet esi. Viņš ieiet atpakaļ, es klusām aizveru durvis, un bālais skatiens ieurbjas grīdā.
Durvis aizveras, viņš skatās tām cauri, bet man nav spēka.

Klīst tur, kur laternas neiedegas.

Atkāpies no manis. Nedod man sevi. Ej uz manām mājām.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: