Reti kurš zin, bet man darba dienās trūkst viņa. Mana 21. autobusa zēna ar matiem pār karstiem, mulstošiem vaigiem un sakniebtām lūpām.

Un hiacintes. Kurš tās skaus trausli, ar pelēkām rokām? Ja nogurstu, uz ielas palieku, un uz tuneli eju, lai satiktu.. Vēstuli ar samirkušu elpu, kas vēsta - esmu un nāku.
Uzrakstiet rindiņu uz papīra. Iedomājieties, cik tas daudz.

Pat ceriņi nomestie maijā slapjā, tveicīgā atspirgst.
Prom nē, palikt, smieties, mīļā bohēma. Basas! Pēdas ir basas!