Tu, tu (vai kā tevi sauc?), sāc nākt ik dienu. Bez balss, smaržojošs, uzbudināts, stipri vējains. Kā lietus, kā oļi, kā ceļmallapas uz asiņainiem ceļgaliem, ko liek.
Pakrist viegli. Nokrist - vieglāk.
Bet cik ilgi.. kā, cik viegli piecelties?

Es smejos kā zari, kā aronijas spurainas, kas savelk mēli kāpuram līdzīgā čokurā, paklūpu.
Un pakrist tā, zem slapja asfalta, nakts asfalta, ir smalks, sen zināms noslēpums, kas manās greizajās kājās iešķērēts.
Tā nav pērļu pilna svētdien (vai kas tā ir par dienu, ja man nav vārda?) (un tev arī ne)
Diena, kas neietilpst nevienā, plīvo kaut kur pie restēm, no mežģīnēm tītām, restes tikpat īpašas, cik mūsu pēdas un rievas papēžos.

Slima un gultā līdz pēdējam īkšķim, galva dun pie loga stikla un sanāk sāpēt īpaši tad, kad ārpus durvīm gari mati glauž takas un piesmej visu pasauli, ārprātīgo, ārprātīgo, tāpēc ka ārprātīga
Tu esi labs.