Mēs ar Lauru tagad strīdamies, kurš no šitiem patīkamāks aktīvu darbību piemērošanā TE. viņa saka, ka tas pēdējais ar mazajām rokām, essaku, ka igors krupja kunga žaketē

Es neko nesaku, kad caurus mēnešus jābaksta mājaslapā ķīmiskie sastāvi, katram sūda smiņķim un simtu sešdesmit dāžādām ziepēm (!), betē, kad palēnām sāku tam visam beidzot redzēt galu, izrādās, ka tas nemaz nav gals, bet tikai sākums, proti, tad, kad es sabakstīšu to ķīmisko sastāvu, tad man būs par katru sūda smiņķi un  katru no 160 ziepēm (!) jāsacer kautkas aptuveni šāds:
"Šis vieglais ķermeņa krēms šūnu pa šūnai rūpējas par tavas ādas elastību, saglabājot tās dabisko mitrumu. Sajūti, cik liegs un veldzējošs ir jogurta pieskāriens. Dabiskās eļļas un vērtīgais jogurta ekstrakts uztur tavu ādu mīkstu un gludu. Turklāt majestātiskais rožu aromāts izcels tavu valdzinājumu"
Bet man jau pēc šitiem pāris mēnešiem bakstības, tirpī elkons un pirhsti, tapē meklēju jaunu darbu, jo savādāk man būs tākā tām armijas kartupeļmizotājām, ka mizo mizo un beigās saraujas viss konstanti kulaciņos un nevar vairs izplest pirkstus vēdeklī.

Esnesaprotu, cik tieši telefoni dzīvē jāpadirš, lai piepildītu to badīgās tautas melno caurumu, nukur, kur viņi bāž viņus visus, tiešām katram kautkādi privātie rezervesdaļu veikaliņi vai visi staigā bez telefoniem, līdz kaukur beidzot neatrod, ņeužeļi par kaukādu piecgadīgu kauko vairāk dod lombardos par latu pieēsmit un tas būtu tākā vairāk, nekā pazaudētājs dotu, lai tikai atpistos no neērtībam. Kur? Kāds kādreiz kauko ir dzirdējis par atradušos telefonu? Uzreiz ziedo kautkādām aklām vecmāmiņām spaidīšanai vai bērniem? pat tādu, kur spēles nevar rambāt un 895 neizdzēšamas isziņas?. Karočīt, man draugi arī visi kaisīgi un nekad, nekad nav bijis tā, ka aparāts, nebūt ne navaračoennijs, atrastos, uzreiz, klakc, un atslēgts un nav vairs. Žēl, ka aparātiem vēl nav izdomāta kautkāda kaku kapsula, ko pie vajadzības iedarbināt, lai šļurkst pa pogām laukā nah

No sākuma man kādu strēķi tirpa tikai mazajs pirkstiņš, tagad man tirpst un sāp puse sprandas un starojas līdz elkonim un tas viss fakin kreisā pusē. Es tagad nesaprotu, jāgaida, kad arī kāja vai tomēr jāpadzer kāds magne b6? Nekas mirstams tas nevarētu būt, tad jau būtu gatavs, bet vienalga skērī šit, filmās parasti sagrābj kreiso roku un -jok, pie neirologa, esnez, tiem manliekas citu funkciju arī nav kā par tauzend baks stundā izrakstīt tos pašus magne b6, ko es pati varu

Sāku kaut kā skatīties Benidorm un pieradu, stāsts tur par britu tūristiem Spānijas kūrortā, nav itkā baismi asprātīgs, betnū, pāris reizes sanāk smiet un fīlings jau nu trāpīts, tur  visi priekšnosacījumi, izsusējusi brūna vecmāmuļa, kas pārvietojas braucamratiņos, jo brīvdienās negrib pārpūlēties staigājot un piepīpē no vienas cīgas nākamo, tad mazmeita, kas staigā pa spānijas karstumiem fufaikā, aizbildinādamās, ka resnumu tādejādi jānosedz, līdz karaokē apģībst, tiek beidzot atpogāta un visiem par brīnumiem izrādās lielu vēderu un grūsna, tadturvēl ir svingerpāris, kas to vien dara kā vaktē vai kāds nepaliks tāds ļenganāks, lai ievilinātu tahtās, tadē, neiztrūkstošais vietējās kultūras pārstāvis administrators, ko visi izmanto gadījuma sakariem, tadvēl vientuļais resnis, kas ceļo ar mammu un visiem stāsta, ka tā viņam asistente, tādi visādi tur ir, ā, vēl gejuči, saprotams, kas par tiem pārējiem ņirgājas, bet principā tādi paši duraki. un neviens tur nekur neiet, jo kāpēc kautkur jāiet, ja viss cenā iekļauts un tiklīdz pakustas ārā, tā par visu nezkālab jāmaksā, nutā. Nu, viss tur tāds takā stāsts par krievušku, kas ļotenē pakoja somā iekšā taksfrī smaržas, bet, kad stjuarte ņēma nost un teica, ka jāmaksā, sašuta, - betkā, ja dumala eto podarok ot firmi. Karočit,ja nav ko darīt, skatīties var, es, personīgi, vakaros skatoties jūtos kā kādā krētā, teiksim

Jak, Tilde pa rādio sevi saldā balstiņā derdzīgi reklamē kā donžuānu, kas mīl katru vietiņu teikumā, jā, tieši šādiem vārdiem, tulkojumi, karočīt, viņiem laikam izstās šitā

Es nekad vairs neredzu sapņos opi, tikai vienreiz, kaukad, sensen, bija ienācis pusdienās lielvārdsielas virtuvē un kamēr es gādīgi pār plecu servēju zupu un rupjmaizi, viņš diplomātiski un šķelmīgi izjautāja mani kā mums visiem iet, tik tipiski viņam. Savukārt omi es redzu regulāri, lagan vispār par viņu nemēdzu domāt, katru trešo nakti bezmazām, mostos aukstos sviedros un ar ŗūgtu domu, ka viņa vēljoprojām ir dzīva un klabina riņķī ar savu klabekli, visus mocīdama. Tad es aizdomājos, ka opis vaŗbūt ir kādā tālākā un labākā vietā un viņam nav iemesla vandīties apkārt, visi paši lieli un, karočīt, dariet kā ziniet, bet ome, kur pelnījusi, tā patuvāk, attiecīgi. (Zinu, ka izklausās baismi.) Betē, tā paradīze un elle jau tādi biblias māņi tomēr, ŗedz, sanāk laikam tā, ka tā labākā un tālākā vieta vienkārši pienākas tam, kas dzīvojis absolūtā harmonijā ar sevi un cietiem, da visu pasauli. A tā elle, savukārt, būtu tā mūžīgā disharmonija, kas dabū vēl ilgi klimst pa pasauli, miera nerazdama un citiem nedodama

Tas kendīkrešs man visu dzīvi sadirsa. Untas ar tiem sīpoliņiem, burkāniņiem arī, es jau otro dienu nevaru izplaucināt puķes četras reizes pēc kārtas un ābolīši vislaik parto smejas par mani

Huļi tas vlcpleijers visu citu nerausta, bet gredzenu pavēlnieku lūk tieši rausta un bremzē un laiž kva drātos? Es visu izdzēsu, kas lieks un man atdzisa vakariņas un atšālējās kola un tāpatās nevaŗ un man tieši to tagad vaig

Unkad viņi mērījās videnes lūzerismā eimija stāstīja kā pamodās vienreiz gultā ballītē vairāk apģērbta nekā uzto atnākusi