kānutur bija vonnegūtam par vienīgo dienestu, kam cilvēce vēl mazliet tic, tipa ugunsdzēsēji, ja. betnupatās vakar, degpunktā bij vēlviens tāds, tīri prieks skatīties, dienests. Vārdsakot, stāsts tāds, pa lieldienām ģertrūdsielas iemītniekus apmētā un gāna pa blakusmājas otrā stāva logu, nutur šplauj uz galvas, kautkādas armatūras lido un mātes vārdi, nu, nekāda prieka mājās nākt, izsaukuši mentus, tie atbrauc, brauka zodus un konstatē, ka tiešām, otrā stāvā  smuki aiz dzelzs durvīm uz balkona iebarikādējies vesels bars stipri agresīvu džeku, dzer, mētā lomikus un ķieģeļus garāmgājējiem uz galvas, nesmuki izrunājas, nutā, ka tiešām nesmuki, piedāvā pasniegt molotova kokteiļus, un bars tāds, tāka stipri vairāk pa pieci, nuvārdsakot, skērī šit, un pat no malas vērotājam tākā pēc taisnības sāk šķist, ka tos perdeļus vaidzētu tā sulīgi izsvēpēt laukā, nulūk, tie divi menti saprot, ka nekas viņiem diviem tur nesakāks un izsauc ātrās reaģēšanas vienību, es gan nezinu, cik nu tur ātra tā reaģēšana, jo kamēr tā brīgāde brauca, tikmēr tas jautrais bars, pats ar sevi sabudinājies, no augšas fiksi izspūrk laukā ar lomikiem un vienam no mentiem ielauž galvu un hujakts, atpakaļ savās barikādēs, nu ahujevšije, esteiktu, galīgi, godavārds, tik ļoti jutusi līdzi īstiem ne seriku mentiem nekad neesmu,. nulūk, betkur tiešam beigās prieks bija skatīties, kad tā ātrā reaģēšana beidzot atpirdās, rindiņā rindiņā, kolektifs kā vienota molekula, zābaki vienā ritmā un bladāc, caur dzelzs durvīm unka nolika pa zemi un izsmērēja pa sienām visus nahui, tiešām prieks. A tie džeki, kas iekšā, izrādījās trīs dienas objektā aizdzērušies celtnieki, astoņi gabali, nu, prikaļis

Kosmētikas industrijā strādājošie ir savdabi, šodien pie manis uz tikšanos atnāca kautkas aptuveni šāds, tikai kādu metru astoņdesmit garš un sieviete

Parkoparko manno sirds tīk lauku ļaudis, par šito man patīk lauku ļaudis: kad Juzikam stādīja priekšā viskādu restauratoru un kokgriezēju un žūžoja par atjaunojamām mēbelēm un koka mākslām untā, juziks līdzcietīgi klausījās, klausījās līdz beigās visu penteri rezumēja ar jautājumu: "a zārkus taisīt viņš prot?"

Kad es būšu liela un tāds tākā Ļeņins, tikai sarkanbalts un bez kaitēm, un bez bārdas un vispār-meitenīte, tad svētkos par mani, lūdzu, stāstu skalu gaismā, kā neļāvu valsts karogu dubļos mīdīt. V nature. Stāvu, taisos kāpt no troļļuka ārā, skatos- kas tur mētājas pa grīdu, prikiņ, valsts simbols nepārprotams, nu,nejau lielais izplājies, bet tāds, pie krūts spraužamais, auduma tāds, paskatos vienreiz, paskatos otrreiz, nu, čotaņeto, vecenes kāpj pāri savos hobīhol piepūšamos zābakos, ziniet, nevar tā tomēr, dubļos mētāties, pietam-trolejbuss ta 23ešais, kas to karogu cels, ja ne es. Tā arī izkāpu ar viņu salijušu un nosmulētu saujā. Laigan, kaunīgi jāatzīst-doma, ka tomēr jāpaceļ, atnāca uzreiz pēc domas:"amoš slēptā kamera, nu, jūnov, kā ar to salstošo bērnu).

Bet, prikiņ, ka Menijs būs Rīgā? Maijā! ÕÕÕÕboj, õõboj, cerams līdz algai neizsusēs visas biļetes, õõboj!

Vakar Nertens spieda uz jūtām, pie opīša mundierī pilnīgi asara ieskrēja. Betē, arsenālā, savukārt, uzbūvēta tāda dīvaina koka konstrukcija ar tādām visos virzienos slīpām koka virsmām, tuneļos izvietotām fotkām untā, principā, kamēr tika pa to visu slīpu-slāpu-slīpu, jak, līdz skatu zālei stipri vien sastreikoja vestibulārais aparāts, principaj, tā reiba un migājās viss un deva pa galvu, ka varēja apvemstīties natūrā, tad es, godīgsakot, nezinu kāds viņiem ar to bija mērķis tieši. Betē, vakars ļoti jauks, kompānija ļoti jauka un tiešām vislaik likās, ka Taurupes krustceles pavērsies.