Nokačāju tantrisko pamācību grāmatu komplītiem idejotiem, šistas tīri incants, sevišķi ilustrācijas, arto visgudro rūķi. Betē, kur dievīgi ir virpināties vatētos deķos un ņurdēt un šalkt, esmu horizontālais ents, un piektajā kanālā sasistie lukturi,septiņas sēŗijas pēc kārtas, kurus var neskatījies, un man ir rosols, kuru pasmelties, ja pēkšņi uznākusi vēlme piecelties, ah ah ah, rakstītu odu lupatām, bet nepazīstu notis
Sapnī bija tā, ka ciemojāmies pie tāda jocīga mākslinieka, kas staigāja pa sienām un vispār izskatījās pēc kaukāda gejīga prusaka, tieši tā perversi kustināja ūsas un visus gramstīja, viņš lika visiem zīmēt vēdekļus, bet man bija tikaj rozā un oranžs no zīmuļiem un melna tuša, es ļoti centos, bet blakus sēdēja simis, klakšķināja mēli un pārmeta man šabloniski banālu domāšanu, essaku, nutad bļaģ zīmē pats un nešpetni izgriezu viņam papīra sniegasieviņu. Tad es meklēju, kur kapos var pačurāt, satiku kinski, kas gan nezināja, kur pačurāt, bet rādīja telefonā sava priekšnieka portretu, kas bija nepārprotams nēģeris vispār, unta kamēr es vēljoprojām skraidīju pa tiem kapiem meklēdama, viņi man pabrauca garām melnā limuzīnā un man pazuda zābaki
O! Būs laba diena! Man pie durvīm zābakā ieklupa izpūris un nikns Alfijs!
Latvijas radio stāsta šorīt par vardarbību ģimenē, kas, savukārt atgādinā man, kā brāls, maziņš tāds, bija salasījies kaukur par dienestu "sarkanā mājiņa", nu, kur bērniem zvanīt. Unto nu viņam tikai vaidzēja, kā kas, tā spiedziens- zvanīšu sarkanai mājiņai. Vienreiz viņu pēdējā brīdī nocēla no līnijas, neatceros, kas tur bija, neļāva rambāt pleistešanu pirms miega, vai kas. Nuneko, nekādi dienesti gan pie durvīm nezvanīja, A, japa trubām vēl, ta viņš nezināja krieviski, vēl tagad nezin, bet dikti patika daži vārdi, ko zināja. Un papī dažreiz zvanīja kolēģi no leitijas, un ta to brāli varēja noķert, jūsmīgi ievilkušu to trubu savā istabā un maigi žūžojot klausulē: " Da!... Ņet!... Baba Ņura!". Un neviens nekad nezināja, cik tieši ilgi viņš ar tiem leišiem tā bija tā izjusti komunicējis, Viņš vispār bija tāds traki simpātisks šķelmis, tādām milzīgām, milzīgām acīm un spicām elfa ausīm, parko es viņu vēl tagat skaužu
Mārketologi vienkārši spridzina, piemēram, nesen, eco šmeko apavi izsūta klientūrai īsziņas, ka šodien 50 % atlaide visam, loģiski, mana kolēģe saņem un pusdienās ejam pirkt viņas noskatītos zābakus, uz vietas,saprotams, izrādās, ka atlaide ir tikai stūrī sagumzīdai rudens kolekcijai, bet pārējais kāir tā ir pāri simtam (nepelnīti, pa manam, tie zābaki visi tiešām neglīti), kolēģe jau neko, bet viena cita tāda neapmierināt kliente, švilpjot kautko caur zobiem, ielidināja tupeli plauktā un nesmalki nosauca pārdevēju. Vot, tas tas stūlbākais, neba nu reklamščiki tiek lādēti viskāiem atbilstošiem vārdiem. betnulabi, šodien, piemēram, pastastē atrodu pilnīgi baltu aploksni, bez atpakaļadreses bez kā, kur glīti virsū uzdrukāts: "2013.gada 09.decembra paziņojums Nr.DL 913-085647". Kājūsdomājat, koespadomāju. Ko, vispār, šādos gadījumos padomā cilvēks ar kredītsaistībām un visu citu. Jā! Lūk! A iekšā, bļaģ, biznesa koledžas lapiņa,kur viņa piedāvā 100 ls atlaidi studijām. Nu, pasaki?!
pie visiem saviem biznesa plāniem par sveču rūpnīciņām, maziem antikvariātiņiem/horizontālajiem bāriem un tādām lietām, jāpieraksta kaukāds vatēto deķu serviss, nutur, atbrauc pakaļ, satuntulē, apsprauda un ta aizved mājās un izkrata, aha
Manu aizmuguri pēdējo 2,5 h laikā nolādēja kāds 75as reizes, brīdī, kad viņa man noplēsa visas glīti rakstītās lapiņas (3 ex, kā mājaslapā rakstīts" un lika pārŗakstīt visu uz kastēm ar pildspalvu, es tikai lauzu žokli sātana sakodienā, izdodot tikaj slāpētu bļāāģ, bettaka viņa man atdeva apakaļ diudesmit kastītes un paziņoja, ka sajaukusi adresātus, uzlīmju viņai nav un man ar šķērītēm, līmzīmuli un piltušku jāsaformē adresītes pa jauno...noelsās viss dominas pirmais stāvs un man tiešām uznāca raudiens. Tagat stiprinu sevi hesburgerā un gaidu vaj neparādīsies kāds smukais, kas kaukur stūrī mani pa fikso nepažēlos
Vēl viena šitāda nedēļa un mierīgi varētu sākt bļaut uz nejaušiem garāmgājējiem vai hujārīt kaut kādus skatlogus, lai ielik kautkur, kur liek mierā un ļauj gulēt. principā, arī tagad jau var, bet nav spēka
Vēl iŗ tāds brīžam burvīgs slēpto kameru šovs ar vecīšiem/vecenītēm. Ja pacietīgi gaida, tad var apsmieties. Man ļoti patika ainiņa ar divām vecenītēm parkā uz soliņa, viena no kurām izlikās nepārpŗotami nomirusi, bet otrā skrēja pie jauniem džekiem, kliegdama: 'Palīgā! Mana draudzene vairāk neelpo!' uzko jaunie vīrieši, saprotams atbildēja un gādīgi liecās pār mirušās miesām, uzko mirusī, savukārt, atverot acis uņ iebļaujoties: 'Un mazāk arī ne!'. Ainiņas beigās abas zem elkoņa sadevušās un smejošas pameta apmulsušos jaunēkļus galīgā ahujā.
