Tas ir bezjēdzīgi. Pratināt manu māti, viņa plūkā uzaci pie eleganta spieģelīša aŗ kātu, šķelmīgi pieliec galvu un saka- nezinu, nezinu, nezinu. Nupat centos izdabūt, lai pastāsta, ko juziks par mani klačojis. Šī saka, neteikšu, neteikšu un kas tev liek domāt, ka tas vispār juziks. Pastāsti, pastāsti, tā es, un drīpelējos viņai apkārt, kas tad cits, ja ne juziks? Tad memme sagriežas beņķī,izskatās sakoļīta teikt taisnību, pinceti graciozi atšāvusi un stāsta: bija tā, eju es pa ceļu, nāk man pretim babusene. ar kurvīti. kurvītī vistiņas un viņa saka...

Eju es pa ceļu, pretim nāk man babusene ar kurvīti. Kurvītī vistiņas. Un viņa man saka: "

Šodien es iešu ciemos un būšu ļoti glīti uzposusies, ja neskatās uz vēderu, bet to mēs veikli appleķosim ar gaileņu mērci. Esto visu vakar iegādāju, nuto tērpu, tapē man kājas pašas ceļā cilājas un es nevaru vien sagaidīt izrādīties, smiet, diet un komunicēt. Vēl man somā svilst dāvaniņa un es vislaik domāju vai tas nebūs vulgāri, bet 2 manjau apstiprinājuši, katas tomēr būšot forši. Vārdusakot, līdztam laukā iziešanas brīdim es būšu nopīpējusies un nocietusies traha