Jūs saprotiet, šodien šķiet, ka es kopš dzimšanas jau esmu bijusi ļoti nelaimīga persona un nekad man neviena prieka nav bijis (lasīt tādā intonācijā itkā es ar elkoni uz mežģīņu galda stutēta, ar knipi gāžu no kājas nost špicglāzīti un vēroju pēdīgo pili galdautā sūcamies). Vienas vienīgas neizdošanās un vilšanās. Un nodevības! Ne uz vienu nevar labdabīgi paļauties. Kā tu labdabīgi paļausies, tā tev salīdīs uz galvas un bezkaunīgi dejos kaukādas piedauzīgas dejas. Ar pātagām vaik ar pātagām (te es iespaidojos no Čapeka, vienā stāstā par baismu noziegumu kādā miestā viņš rakstīja tā, ka kādā naktī saldi sapnītī skatījies itkā ir atkal mazs zēns  un tikko iegūtu pātadziņu plīkšķina pļavīņā un priecājas, cik skaisti tā plīkšķ, bettad pamodies un attapies, ka tā nav viss nekāda glīta pātadziņa, bet kaimiņos šau revolvers. Un šito visu lasot es tai autobusā tā smēju, ka laukā kāpjošais invalīds ar maisu pārmetoši skatījās, jo domāja, ka es ņirdzu par to, kā kropls mokās pa trepēm)

Tā, piemēram, pirms atvaļinājumā došanās biju visu glīti noorganizējusi, kasēs tiks uzstādīts plakāts, dizaineri paņems kasu caurlaides, kur norādīts, aizbrauks un  visu uzstādīs, atvedīs un izvietos arī bukletus, kur es teikusi un infolapas, bļadj, viņi visi teica- jājā un saprata visu, kad organizējos un šīsnedēļas sākumā visam bij jābūt vietās, es tik pārbraucu, ieeju kasēs un saku- oh! Un gara acīm jau redzu, kā viss ofiss domā, ooo, vajture, pašas nav uz vietas, bet visas djēlas bīdās kā pa diegu, ta jau nav nekas traks tomēr, ka viņa dažreiz uz paģirām neatnāk... Nēnu, oh, es patiesi teicu un vēl bļadj es arī teicu. Nekā nav. Vēl vairāk, galvenā dizaineru diriģente man piesūtījusi meilu, ka aiziet atvaļinājumā, tātat, paskaidrojuma prasīt man nav no kā, ksjuša svepst kauko par to, ka mēs domājām... mums likās ērtāk...kad tu būsi uz vietas... tad būs mums arī caurlaide... atnesīsi tu mums....ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀa! Un vēl nepakaunējās palūgt, lai es ienākot pie viņiem pēc pavadzīmes, galīgi jau izlaidušies, nēnu, man jau itkā viņi sanāk uz darbu taisni pa ceļam, betē šorīt sāku ķērkt (pliukš, pliukš, esjumssaku, citādā valodā pie mums vairs nesaprot)- kas, es te kaukāds kurjers esmu, ka vaik, ta paši nāk, pēc caurlaides arī, ceļu parādīšu, apakšā, buhaltērijā, maķtavu.
Karočīt, visi norausies, tīri profilaktiski, pa kārtai vien, nedrīkst zaudēt modrību ne uz mirkli

"Khem, jaunkundzīt (par to paldies), jūs atrodaties parkā...", tas bij tas, ko izdzirdēju aiz muguras un likumsargi to teica, iztaisījos ar kā jaunkundzīte, mirkšķināju acis un ar kāju klājos pāri no brunčmalas izlīdušam pudelskaklam, "Uj, jūs par pīpēšanu? (plik plik plik). Aman viss saujiņā!" tā es, demonstrējot glītu benčik čupīti. "Vienalga nedrīkst. Ne parkos, ne skvēros, nekur!", tā viņiman pretim un bij skaic, ka pudelskakls tapis pamanīts. Betē, tas pat zaķam skaidŗs, ka zem bruņča līst nebūt brīv. Haha. Betē, esdomāju, ka nešķīrāmies uz ilgu, takšto es nobēdzināšos kādā paksī, ta zvant man, jo šite nav droši un pīpēt ar gribās.