Kaukas ņebivalijs, es nogulēju krāšņā miegā no pūlksten pusē deviņiem līdz deviņiem nulle astoņiem rītā un ne reizi netrūkos un bezkādiem tereško. Bet sapnī es redzēju, ka organizēju balli doma laukumā untaman pienāca klāt kaukādi kalpi un teica, ka mums esot problēma un tā problēma esot pieklīdeņi, kas esot iespundēti garderobē un es gāju skatīties, kastie par pieklīdeņiem, atveru durvis. Vā! Tur mudž ar suņiem, gan zeltītiem, gan brūniem, sugas visi diemžēl, unesuzreiz starp viņiem uzpazinu savējo, kas bija milzīgs, raibs (jūnov, kā tie trīskrās naudas kaķi saucamie) dogs. Un es ķēros ap kaklu šausmīgi priecīga un viņšarī bij priecīgs un mēs līksmi apkritām pa zemi un es ļoti smējos unteicu- "Vā! Mēs tieši abi ietilpsim tai manā istabā. Plauktu un kompi gan izmetīsim!". Un es ilgi nelaidu viņu vaļā, akvai, ku viņš liels un smuks.

Pēc zvana viesumājas jokainam onkuļam, saspŗindzinājos un tomēr atradu to Juziku, kas visu nokārtos. Nevaidzēja vispār tiem viesumājas perduniem zvanīt un dzīvas naudas piedāvāt, jo ar viņiem saistīts kāds ļoti traģisks stāsts. Nulūk, kādus divus gadus apakaļ, kad svens un toms ar bandžo un kabatas tv šeit viesojās, izguldijās viņi tur, tai viesnamā, nulūk, atai prombraukšanas dienā baigi gribējās uzkavēties ilgāk, tapē sarunājām, ka onkuls aizraus pa tiešo līdz vilcienam un nekluknēs tai ŗēzeknē 3 stundas pēc vienīgā autobusa. Nulūk, bijām 4, tas 4tais mans brāls, nu, tāda lustīga un smejoša kompanī. Nu, tas perduns saka, pa daudz jūsu, bet mēģinās davest. Nuved, ta daved līdz opja kalnam, saka, nea, padaudz, man sēžas, kastur, vienam jākāp laukā, bļa, pidars, gatavais. Nuta, kamkāpt, skaicka brāļam, jo šam vienīgam nākamdienā nav jābūt darbā. Nuja, unta seko traģisks skats kā viņš a somu sērīgi kāp kalnā uz māju. Vairāk nebijām līksmi, ne bandžo vairs prieka, ne saliekamais telvīzors, nevispār nekas.

Man, jakas, izrādās ir izteikti netieši priekšā paņemšanas draudi, tobiš- iz Andrjušas puses, kas mātej, kad te dzīvojsēs, dauzījies pie sienām, par sievasmāti saukdams, nulūk, a māte iedevusi šim nezkālab opja nr, kurtadnu šis augstākminētais kundziņš, kā šodien pēc sarunas ar radinieci atklājās, arī nakts melnumā zvanījies un viskādi nesmuki izrunājies un "čemže ja hujov" un "da jā, kak pridu" bijs maigākais no visa. Tas viss, saprotams, kā radīts 92gadus vecam cilvēkam ar parkinsonu. Piŗmāmkārtām, ja tas smerdels kur pa ceļam gadīsies, viņš dabūs vienu taisno un vienu nelietīgo ar ceļgalu. Un otrāmkārtām, uz lieveņa atliku sēņu nazīti, gadījumam, ja sagribēs viesos.