Visas radībiņas varu, vakar mēģināju iedraudzēties ar mazputna, jejbogu, izmēra zaļu spāri, izstījās pēc izlūk ļotenes tāda, lietišķa. Odus aŗī varu, tur tik jāapguļas gultā tā nevainīgi, vienu aci vaļā, ka viņi salido riņķī un spēj tik sist. Pat zirnekli milzīgu gandrīz varu, kas man pa roku uzskrēja no aizkariem, vaidzēj redzēt kā es bļāvu un tirinājos, bettomēŗ ļāvu skritsja tumsā, ganjau naktīs dejo pa seju. Betē gaļasmušas token nevaru, tākā uz darbu, bļedj, nu nav man kalbaskas, nu nav. Un viņas vēl tā nervozi spindz un tādas resnas un es traka palieku, kad tāda iemetas. Nezinu, kur visas mušupletnes izvazātas, moška ops paņēmis līdz, viņam ar svēts pienākums viņas apsist visas. Nulūk, ta dzenāju to zarazu, pazudušu sirdsmieru, kamēr neiztrencu pa logu, nēnu citreiz izšķaidu, kad pašas neprotas, bet viņas tik lekni šķīst, ka pretīgi. Ta vēl, zvēru ziņās, man ciršļi malkā, unē pa grāmatām sagramstīju savam sunīšam vārdu, kas būs Mazvavīts, laigan viņš nebūs sevišķi mazs un vēl man ir Minka un Pepa, to varētu cukurvāverēm vārdos. Vēlman no aizdurves izbāza sirmu ūsu kaimiņ peļjunkurs un es traki satrūkos, jo manjautas konandoils lasāmvielā.

Vaitasman kaukur izpod bērnības nosapņots vai rozēm tiešām patika, kad tām kafijsbiezumus un traukūdeni (bez himikk) uz saknēm palaistīja? Unvai jēgas 46tā izmēra gumijniekos līst dziļāk mežā sēņu mērces meklēt, ja piemājas mežā čab pie katra soļa un gailenes mikro-pundur izmērā, nuka, bez acenēm nesaskatīt? Vēljauman, teoŗijā, bails pazust tur, kamēr pēc divdieni sameklēs, manjau būs alnis vīrā, lajgan zinu jauitkā tos mežus, betē vsjotaki strjomna, akas un pagrabus es jau aiztaisīju, turman vispār bails garāmiet, vienreiz iekritu ar tačku pa virsu, pārbiedēju opi, viņām likās, ka no pazemes sauc un mazmeita nositusies, baigi sabijies bija, betestik smēju, trīcošām kājiņām