Vaig vispār tam/tai Tereško, budj viņš vecītis kaut vecenīte, pateikt, lajtak precizē savas ŗeceptūras. Uz paciņas, divās skaidrās valodās, tā arī ŗakstīts, divas ēdkarotes drogas apliet ar l verdoša ūdens, ļaut ievilkties 15 min, nokāst, lietot, kad slāpst. Nēnu, paldies jau labo cilvēk, betē, tiem, kam 3 l ūdeņa dienas norma, 1 l drogas... kā divus pirkstus. Ta pa kādu laikperjodu runa? Jo vakar mani atrubīja un spivenā smagi iespieda pusē astoņos, kur, savukārt, demonstrēja tādu sapni, ka kopā ar līdzdalībnieku netīšām nositām cilvēku un aprakām dārzā, un miegstāds, ka nesaprast vairs, pa īsto vaine, un sirdsapziņa tā moka, ka visām vietām izjūti, ka atzīšanās te nelīdzēs, tikai, tātat, cilpa, no rīta, pervim djelom. Tanu trūkos piecos sēdus, palagu rokā. Ņehujasebe, tātad, Tereško.

Un! Šis pelnījis atsevišķā ierakstā. Man memme iŗ kā (kā sauca Ronjai mammu- Luīze? Lavīze? Lavise? Kā?), karočsapratāt, kā Ronjas mamma, nulūk, kad satikāmies pirmsmanas šurpbraukšanas, attiecīgi, īsi pēc sportspēļmurgiem, atradām beidzot vaļēju vārtrūmi, kur uzpīpēt un patērgāt, paklāju viņai savu džemperi kā pielūdzējs, kotaviņa tai plānā, smukā kleitiņā uz klona (bēšīgā un ar mazām, mīļām puķītēm, nutādām, kādas mazajai opja mājai tapetes virtuvē būs) tanu stāstīju savu garo, skumjo svjoklas stāstu. Unzinkoviņman teica, viņman noglaudīj pieri un teica tā:"Nabaga bērns. Tev, drošvien vēl ilgi kājiņas miegā tirināsies kā sunītim!"

O! Iespraudu rādžā batereikas un visu uzzināju, gan par Norvēģiem, gan par Sāŗomona(strīpots- Zatlera) kalpiem, labāk jaunu nebūtu spraudusi. Betta, uzreizām, hujakts, pūt vējiņi pēc kalniņa visā krāšņumā, untaestā padomāju, šitaj kompozicijā, saprot, tur ar tām bangām, tur iekšā, millīt, tur iekšā glabānas tā atbilde, kapē neviensnomums (vane, simi un visi pārējie, ar ko uz jumtiem kāpts un mēmums izpod dzimtā peizāža uznācis) patlaban neatronas baltās biksēs no šitā visa murga tieši Rio ieemigrējis nafig uz mūžu ar 12 krēslu sējumiņu padusē.