Redzkā, esvēhā šodien trauksmaini ziņoja, Pits esot nokritis no moča, bet neko, mazliet iztrūcies, bet vesels, mocis gan čupā, vaimanuvai, kādas šausmīgas šausmas gan pasaulē nenotiek, tiešām.
Bij, vot, tāda filma čehu un slovāku kopražojums, lapiņu, kur pierakstīju nosaukumu jau protams,palaiduse vējā, kur visas citas lapiņas, arī ar visko svarīgu pierakststītu palaistas, tātad filma, deviņdesmito gadu tāda, netīšām uztrāpīju reiz uz ltv.

Tadlūk, tai filmā bij tā, ka bij tāds vietējais sādžas žūpa, kas nabaga sirmajai  māmuļai vienmēr teicās ar moci braucot darba meklēt, bet tā vietā allažiņ brauca uz krogu pieļurbāties. Tad viņš no tā kroga mājup atbraucis, viss tāds burās un militāru gaitu, vienmēr taisījā viskādus pigourus, par piemēru, viss tāds nestabils bet laipns pēc vaiga, atnesa mammai ar banti nosietu dāvanu kasti, šī sajūsmā glauda šī vaigu un tin to paku vaļā, a tai pakā- vēlviena paka, nu šī tīsta un tīsta, vārdsakot - vienā kastē -otra kaste, otrā kastē- trešā kaste, līdz ta nu beidzot attin līdz tai pēdīgai, visa tāda gaidībās ta nu beidzot tin vaļā, a tur, hohõ- pakaramais!

Bet,nuja, uz ko tas viss, šis zēns jēma arī nelāgu galu, nav ko arī, galugalā, metru garas sieviņas šitā āzēt, vārdsakot, kad šis pēdīgo reizi brauca ar to savu mopēdu, no tiem itkā darba meklējumiem, ta mēdza viņš pārvilkt žaketi otrādīgi,sak, lai vējš nepūš pogcaurumā, tad, raugi, tai reizē, viņam sanāca šitādīgā pat veidā, ar to otrādīgi uzvilkto žaketi, no krogusa braucot, liegi iestūrēt grāvī un aizmigt, bet, katavu nelaimi, ka garām brauca policaji, atraduši, tātat, grāvī guļošu pilsoni un secinājuši, ka šim, nabagam, galva otrādīgi, viņi, tātad, gādīgi ņēma un apgrieza to, kā viņi domāja, pareizajā stāvoklī. Un beigas šim bij, tā gan! Vot, tāda, lūk, fabula.

Un tagad, ja nu pēkšņi gaisma uzaust, ku labi būtu, ka pateiktu man šitās filmas nosaukumu.

tvarj redz te raksta kādu bildi grāmatā atraduse,ta nu aizdomājos, man bij tāds sapņu tēls- skeiteris, nē, nu vienreiz es ar šo kaukur, drošvien šnabi ar kõlu pulkvedī sadzērsēs,  pie baznīcas bučojos, un no tā ta laika man tā slavenā pusaudžu mīla uznāca, sveicināt gan viš mani pēctam vairs nesveicināja, jo skeiteriem jau redz, tas bučojamo klāsts tāds brangāks nekā padsmitniecēm, eitu atšķir- kura pele, kura. Nuja, bet man tā mīla, vārdsakot. Tanubijtā, ka es kaukur pa zaglīgiem ceļiem bij sadabūjse viņa portreju, ko nu ta varēju viskādīgi aplūkot, dvest "Ach!" un ķert pie krūts, tur vēl kaukāda mamzele bij ar šķērēm jānogirež, bet potrets, kas portrets, tīri vai medaljõnā likt.(Sūds jau no viņa tur, godīgsakot, arī bija, bet nu, ko tu padarīsi svīt fõrtīn)

Nuja, un ta bij tā, ka bij pie manis balle un man paziņoja, ka šis ar kādam komplektā nākšot, nuta es domāju, jomajo, ka šis atnāks, ta, zinot viskādas tizlības, kas ar mani mēdz atgadīties, viš noteikti to portretu kaukur netīšām uzies un akal būs jāsarkst un viskas, tanu domāju tā, - kas atliek? Atliek grāmatas, tās nu gan stilīgi skeiteri nečamda. Vārdsakot, uz laiku ieliku to visudārgo portreju ĻOTI ZĪMĪGĀ grāmatā, sak, šito jau gan es noteikti atcerēšos.

Un te neseko nobeigums, kas tapa gaidīts, ar izgāšanos un sarkšanu un kaunu piecu gadu garumā. Vēljoprojām neatceros, kas pie vella, par zīmīgu grāmatu. Tā arī pazuda, ar galiem.

Un vēl bij tā, ka mammī pirms papī bij kaukāds dzejnieks, un šai ta arī grāmatā, vot, glabājās šā portrets. Kā nu tur bija, kā nu tur nebija, ka papī to uzgāja un to zīmīgo grāmatu ar visu portreju  tīri vai "netīši " bij paķēris līdzi uz perõna, lauku radus sagaidot, un pirms vilciena durvju aizvēršanās, ar skaļu :"hahā!" iemetis šo tamburā.  Tā nu aizbrauca, poettt nabags, uz Zilupi,. i tuda jemu daroga!

A kāds meteorīts draugos iekritis, ka visiem draudziņiem sejas tādas lielas, lielas? Tā tagad būs? Es mulstu