Un miega dievi sūtīja man kodētu ziņu, proti, tas pats slavenais pīkols, pavisam dīvainā veidolā atnāca un teica: "Būs sods tev par kompleksiem tagad" un dabūju es zaķa augšlūpu un Lindas Līn uzšāvēja (jaunups vai?) vājprātīgos redzokļus,sak, un kā tad tev šitā patiktu, ja tā būtu. Skats pa rubli, lai neteiktu vairāk. Stāvēju es pie spoguļa un vaidēju, sak, vaivai, un tā augšlūpa, galnais, tāda nesimpātiska un ūsaina, nu. Ta nu nācās lūgties un raudāt tam pīkolam, sak, jem apukaļ, a viš saka- ņefiga, saki brīnumvārdiņus (nopietni, es nemuldu). Ta nu izmēģināju viskādus brīnumvārdiņus (bļaģ, pizģets, jebalacī.... tagad gan es muldu) un neviens nebi īstais. Un ta es sapratu, kas man jāsaka(proti, es sev patīku tāda, kāda esu... apkaksīties,nu) un sasodīts ta es attapos un modos- šitais nav oriģināls, šito es i redzējse Penelopē un šitai vietā viņai nokrita šņukurs.
Vārdsakot, dīvainus ceļus mans prātiņš staigā.

Saproti, apstājos es šorīt pie ouperas uz beņķīša uzpīpēt, pastīties logos un pakavēties, viskādos prātuļojumos,sak, nez' pie kuras tieši palodzes tas Vētra tās pusdienu maizītes rija un viskādās citās, līdz vienā brīdī jūtu,oi, jēmuse un pielipuse - ofra ausī dzied, kājas pašas, tā teikt, dejā cilājas... Sakarības gan nekādas, bet nulabi.
Vārdsakot, braucu es pēctam 7tā tramvajā, viens priekšā raustās, viena blakus kratās, viens vispār bolās un smaida, miljõniem mazo, mazo vecenīšu čunčinās metra augstumā, kaukāds spoku vilcieniņš, vārdsakot. A man šitā dziesma un skan un skan un skan, galīgi neilustrē peizāžu, pie kam. Jautāsi, k čemu bi eto? Hāhā, pado tālāk, apakaļ nepieņem!

Intrasanti, a ar tiem svoločiem, kas caurām naktīm zem taviem logiem ceļ daudzstāvu stikla būri(mūsdienās tās laikam par mājām sauc) var kaukā cīnīties, jebšu tāda monotõna klaudzināšanās un slīpēšana neskaitās miera traucēšana (kas jau bez visa tā, te dažiem labiem sarkanačiem traucēts)?
Viennakti domāju ar tufļām nomētāt, tak nevarēju saprast, kur ta es pēctam tāda, pavisam bez tufļām, iešu.