Wī, patīkams atradums vārdā alefs . Un nemaz nav jāiet uz džungļiem.

Gara acīm redzu, kā pavisam drīz spiegu bārs pārtop par mīļotā seriāla cienīgu grāmatu bodīti. Un Cukuriņš, Bernarda izteiksmi sejā (pac Bernards teicis, ka seriālu uzņemt viņu esot iedvesmojis kāds grāmattirgotājs, kas izskatījies kā apčurājies un apēdis citronu vienlaicīgi) izsniedz apmeklētājiem ekzemplārus ar oblica  rakstītiem veltījumiem titullapā, veiktus krāsaino zīmuļu technikā!
wī
P.s. Kas vēl nav nostījies Black Books, tas muļķīc! Ļē-lē-ļeļe-ļē!

Bet Pepija Garzeķe ir brīnišķīga meitene, sevišķi brīžos, kad iekožas mušmirē un paziņo-"šito izsutināsim vēlāk" vai dzer meducīnu no visām pudelēm un saka, ka gadījumā, ja zāles nebūs īstās un viņa nomirs, ta ar tām vismaz varēs nopulēt mēbeles. Un, kad iekrīt koka dobumā- aicina draugus-'nāciet pie manis, tēlosim, ka smokam cietumā!". Un, kad nonāk uz vientuļas salas, ta raksta ziņojumu, ko likt pudelē, ar tekstu:"glābiet mūs no pazušanas! Veselas 2 dienas nīkstam šajā salā bez šņaucamās tabakas!". Un tas ir burveklīgi un komplimentējoši, ka es dažiem no jums asocierējos ar viņu!

"No lielā, plašā okeāna ieradās mūsu resnais, baltais virsaitis. Te ir tā vieta, kur viņš izpeldēja malā, kad ziedēja maizes koks. Kaut viņš vienmēr paliktu tāds pats resns un lielisks, kāds bija toreiz!'

Ir divi gadījumi, kad iepriekš nav iespējams pateikt, kas notiks tālāk. Viens no tiem-kad vīrietis izdzer pirmo glāzi, otrs-kad sieviete pēdējo. Tā O.Henrijs.