Kausu tver, pie lūpām to cel. Jo pienāks tā diena, kad mēness meklēs veltīgi tevi, vai kā tur, tas Haijāms.
Vārdsakot, paldies vairākuma viedoklim zābaku dilemmas sakarībā, visnotaļ negaidīti un bez kādām pūlēm, atradu visai pietuvinātus ekzemplārus, saviem imaginārajiem, pareizāk- lakāda un zamšāda un viss mells.
Pie kam, gribu atzīmēt to, ka tie sevišķi labi skan, proti- nevis caciski, nevis maucīgi, bet izteikti sievišķīgi, nu, kā tāds pazems sievišķa alts.
Vārdsakot, manos purngalos tagad atspīd mēnesnīca un laternu gaismas un ar to jūtos makten gandarīta. Tā tam vaidzēj būt jau sen.

Es šorīt izdomāju, ka gribu būt psihoterapeite. Kur mācās psihoterapeiti?

Vakar bijām ,dzejas dienās, tā teikt. Pārsalām zili, dzejoļus par gaļas pārdevējām klausoties (secinājām, jo vecāks dzejnieks, jo piedauzīgāks, jo jaunāks - jo tikumīgāgs, proti- dievu piesauc nepārtraukti), pārsalām tiktāl, ka bij jāiet sildīties (ar visu, sasodīts, asinspiedienu).

Vārdsakot aizgājām uz Dzirnavielas kafē ar nosaukumu :"Kafeinīca, kurā var pīpēt un dzert pa lēto, ēst ķilavmaizes, bet kas, diemžēl, taisās ciet astoņos", no kurienes mūs, protams, izmeta, kad mēs vēl nebijām paspējuši sasildīties un nolēmām (tavu brīnumu!) nostaigāt garām Ļeņingradai.

Nostaigāt, ta nostiagājām, tak Kalējielas galā jau bij dzirdami vilinoši dūdu pūtieni, vijoļu čīgājieni un akordeona, tā teikt, skaņu izdalījumi.

Tad mēs- spudūkš, un iekšā! Un tā tas viss akal notika- dejas un dūdas un dejas un dūdas, pīpju krasti un šnabābolsulas upes...

Un ukraiņi būšot šovakar, ja kādu tas incē.

Davai ejam tagad, uzreiz, kaukādā ēdienreizē?

Akdies, ku smuki zābaki. Iešu ar šiem gulēt kā Emīls ar savu bīsi. Čaukakau.

Kad pienāks tā diena, kad visi stāsti būs izstāstīti, ta būs jālien kapā, ja?
/mani vienkārši nelaiž gulēt, jo perdõ dizaineri jau 3 stundas ved bukletus no sava 5 kvartālus attālā ofisa/
Domāju par šokolādes kūku, ne tādu perdõ kūku, bet tādu riktīgo ŠOKOLĀDES KŪKU, nez, aiz kam man tas, nekad iepriekš par šo nebiju domājuse un arī nekādu kaisli pret šo izjutuse. Un, jo vairāk domāju, jo vairāk gribu. Dīvaini, gribēt šokolādes kūku, ja esi raduse gribēt kotletes.
Kad sākšu domāt par dārzeņu piena zupu, tad gan būs jāsāk satraukties, jo, laikauko tādu gribētu, es nezinu, kādam īssavienojumam prātiņā jānotiek.

Mīļocibdieviņ, stāvi man klāt!