Blaumaņielas 6tajā namā patreiz iekš zila zõfā vāļājas un vaid mamzell fjokla. Vai tiešām būs jāmirst taisni šodien? Vai tiešām puskaili vīrišķi, ziedu vītnēm ap kaklu, neiznesīs mani ar visu gultu līdz darbam? Vai tiešām kaut tikvien kā kokakola pate uz 5.to stāvu neatnesīsies un gultā pie manis neieleks? Tas nevar būt nekad!

Nu, ziniet, kaut tad, kad man paliks pusgadsimts man būtu tik jauneklīga balle. Vīna upes plūda, kāsīši pa riņķi gāja, sarunas raisījās un pac galvenais- ugunīgas dejas latvju kinomūzikas pavadījumā, lustra šūpojās- grīda līgojās.
It sevišķi pieminams tango, protams, Bagātās kundzes pavadījumā un baismu pilnā deja, ko izpildījām kopistiski arhamish   filmas "Šīs bīstamās balkona durvis" mūzikas ritmos.
Pieminēšanas vērts arī mans dialogs ar jaunēkli, kad viņam kāsi piedāvāju, koķeti situ uz pleca un uz viņa argumentu :"bet man tak ir piecpadsmit!", sapņainā balsī atbildēju :"kuram no mums nav bijis piedspadsmit...".
Nuja, modos gan es ļoti sarežģītā stāvoklī ar galvā dūrējiem, reibējiem un nelabumiem. Toties glāba dialogi un mājīgā rosīšanās virtuvē, kur, brokastiņoja  mama Tebarg, Dace un papī. Vēl pietrūka maman balss, tad justos kā bērneklībā atgriezusies. Un omes ar biezpienmaizēm un melno tēju, kas durēs parādītos un nāktu pie manis rīta cigareti izpīpēt.

Uz paģirām es vienmēr esmu ļoti sentimentāla un visus mīlu un pēc visiem ilgojos.

Un vēl es gribētu, lai kāds ar mani tagad nāk kotletēs.
Kāds, kas nau kolēga, kas šausmīgi vārās.

Ja tas Jūs mierina, tad kotlešu nebija. Bet bij maltās gaļas mērce, kas īstenībā ir tās pašas kotletes, tikai izšķīdinātas un no tās, diemžēl, nevar uzbūvēt torni (bet smilšu pili gan).
Toties iestādījumā (kuram nav arī nosaukuma), ļoti laba akustika - tiklīdz kā virtuvniece, sāka mest metāliskā tureklī dakšas pa vienai vien, klientūra tā vien dzirdes kolikās raustījās.
Tagad man lūdzu, kokakolu un haribo lācīšus un zõfā ar samta spilveniem. un vaļēju logu ar plandošiem aizkariem. un suni, kas ar mierpilnu klātbūtni glābj, rātni un uzticami guļot uz tepiķīša.un kādu, kas šķindina traukus virtuvē, dungojot dziesmiņu :"tidli bums, tidlī bums" un kauko jauc un kuļ un šmorē un pīpē un birdina miltus. Un ta es aizmiegu ar domām par to kā es visus mīlu un pēc visiem ilgojos. wī

Man, godīgi sakot, tiešām tas Hemingvejs nekad nav paticis.
Un Rušdi arī. un Dostojevskis. Arī. Tiešām.
Un Prusts un Kafka.
Piedodiet man par visu!

"un ta viš iegāza to kartupeļos ar tādu joni, ka mērce pašķīda, bet kotletes palidoja kur kurā. bet citādi - tāds normāls pilsētas kniebstiņš sanāca pulvertorņa ēdnīcā. no rīta. pirms vaļā vēršanas."
(c) kinskis

Es gribētu atzīmēt, ka mana frendliste ir sevišķi aktīva pupu un literatūras jautājumos.

Jautājiet, ko gribiet, man šodien par visu ir viedoklis un es gribu izteikties!

Paldies par uzmanību, dāmas un kungi, es atklanos priekškaram krītot, drapērijām nošļūkot un lustrai koķeti šūpinoties.
Lai Jums, tā teikt, viss čiki-piki!

Vienīgais personāžis, kas man patiesi riebj gredzenu pavēlniekā (ko patlaban vēroju kā jau ideālu pretpaģiru līdzekli) ira tā preteklīgā šķidrszobe eovina, kas kārās kaklā aragornam un visiem citiem neaizskaramiem un svētiem vīrišķiem. Toties es baldjeju no spicauses arvenas, kura ir otrais sievišķis pēc selmas haiekas, ko es patiesi gribētu bučot nost. Ona prosto angel! Vot tā.