Bijām Pasienē, kur mūs jau gaidīja ķoķa Inara, jauka kā svētdiena, ar skūpstiem, kokletēm, zirņu zupu un kabačiem. Gaisā tur vēdij medus un zapte. Ta gādām radiem flokšus likt, kapsētā, kur nolīkuši vītoli un poētiska bērzu birstaliņa, visa vienās puķēs un šķībos krustos. Vai Šagālam dzimtene nebij Latgalē? Nu, būtu es Šagāls, ta es tur taisni dzimtu.

Šodien viss Šķaunes ceļš bij piebārstīc vecenītēm, kas kavēja dievkalpojumu. Visām kā vienai, ap galvu balc lakatiņš. Nopirkšu sev ar tādu.

Es tik cītīgi veicu ierakstus un krāsaino zīmuļu tehnoloģijā izdarītus iezīmējumus, savu latgales taku sakarībā, ka dabūju tulznu un zīmulis vairs nevar būt mans drauks. Bet toties, jūs, esatvainojos, kā saka opis-apkaksīsieties, ieraugot brīnišķīgāko reportāžalbūmu jūsu mūžā. Zub daju. Vo tje krest.