Kad strādāju vēl trakāmājā, ta tur bij ļoti jauka virtuvniece Rutiņa. Vienu rītu šī atnāca uz darbu makten pūcīga, jo sapnī esot redzējuse, ka krievi nāk. Bet sanitārs Alberts, iekodās desmaizē un teica, ka šitai darbavietā mēs esam drošībā, trakie esot visos laikos un lai kāda vara nāktu, trakāmājā šie nelien, pat veselības ministri savas vizītes laikā tik galvenā ārsta kabinetu apmeklē. Vot tā!
Turpmāk lūgšu dēvēt sevi par fjoklu-jāņogu. Esmu viscaur blakšu smakās un gliemežu apsuskāta. Jejbogu, atbraukšu anonīmi un visus krūmus pa nakti izrakšu. Lai brīnās! Pie kam, sula arī skāba pēc vella, kas tādu postu 10 burkas dzers. Vē! Zato, kādu sēņu mērci es šodien uzmargoju. Wī. Un rītu uz Pasienes kapiem, tur smuki un smaržo pēc medus.
Ā, abet kāc gadījienā drīzumā netaisījās šinī pusē būt un uz brīdi atsvabināt no ogulāju verdzības, kādu spirdzinošu malku iz blašķes dalot un kājeles niedrās šūpinot?
