Nuredzi nu, pēdējā nīgruma tablete vakar izdzerta, tagad fjokla var atgriesties sociālajā dzīvē. Šis rīts jau sācies jauki, kad radi nocēla nabaga grošiņu no darba trases, lai ieturētu aristokrātiskas brokastis Zasulauku stacijā (kad ieiešu likumīgajā vecmeitas vecumā, īrēšu šīs telpas banketam), kas sastāvēja no aizdomīgām kotletēm(iz mjasa lji?), gardiem puķkāpostiem, spirdzinošu kafiju (ne šķīstošu, ne Liepājas)un dažām cigaretēm Zasulauka vējainajā pļaviņā a la "Maskava asarām netic tipa".
Lai gan balss joprojām nazāla (tagad varu Kafku un Prustu piesaukt, mazo pirkstiņu atšāvuse, 61. gada vīnu malkojot), māc vēlme ieklupt Vecrīgas štābu dzīvē, kas drošvien arī jādara būs. vot.
Tas arīdzen viss, bet tabletes tiešām darīja gauži, nezinkāpēc pie blaknēm netika minēts nīgrums un bezceris.

Ā un Zasulauka stacijas kafejnīcā bija kāds bārdains kungs, kas, lai atstātu uz pārējiem apmkelētājiem inteliģenta cilvēka iespaidu, skaļi runāja tā:
" Bet krievu laikā jau mums bija dikti stipra izglītība, bet tagad, pfi.... Uz Ķīnu vajag braukt...! Un kā tas Majakovskis dzīvoja kopā ar savu izdevēju, komunalkā,nu?! Šitāds vecis ar pautiem... Es dažreiz uz pāģirām izskatos kā Varabjāņinovs no 12 krēsliem, citreiz akal kā Volands no Meistara un Margaritas!"
Šitā viš lēkāja pa tēmām un dzēra alu ar savu mēmo draugu, kam puscigārs mutē bi iesprausts.

Vispaar, beerniibaa es biju krutaakaa meitene pagalmaa, jo ome man atveda ledenes un lelli-puiku ar kraaninju. Ta nu es visiem viesiem miedzu ar aci, cienaaju ar ledeneem (piparmeetru, tas bija kaut kas njebivalijs) un aicinaaju istabaa apluukot, kas tai lellei tur taads forshs ira.