A klau, ja nu kāds 10.tajā nolēmis braukti uz Pērkona 25iem gadiem... parauniet mani līdzi, a? Budj čelovekom!

Darbā salēja man dikti gardu kokču- sakē ar kautko- kopā garšo pēc kompetēm. Un ļoti ātri sāk mežģīties kājas! Tagad jau sāku apcerēt- kā es iešu mājās, pa ceļam sapirkšos šeitentādus dafiga, klausīšos Naidželu Kenediju un tā.

Un, vispār, kur svens , ne dzirdams vairs, ne redzams? Ka tik nav apņēmis kādu citu žūpu lauleņos?

Nu nazi, tā jau diez kas nav, bet paskatoties uz tessera un panco , kā arī uz šamo patreizējo fazendu, kur rozes zied, verandas logos šūpalējās ābeļgalotnes, apkārt tekalē bērņuki un ik pa brīdim mēlizkāris pielēkšo draudzīgs suņs...Vot tā padomā, a moška man a tā gribās. Un mazais Gugi-gugi arī šiem tāds makten draudzīgs padevies, tāds visnotaļ sabiedrisks un smejošs. Nē, nu bez faznedas jau es nebūt ar mieru, bet ja tā padomā- var kotletes svētdienās cept un dārza svētkus rīkot un izkārtot jasmīnzarus pa vāzēm... un tā, ja kas. Bet atkal no otras puses, ja tā paskatās- tak citi lauleņi tādi nemierīgi, ka tik pa labpakreis kādu priekšā paņemt  pieliekamajā, un tā. Nuja un ta izpūruse laulene caurā rītkleitā cep omleti, un laulenis pohmeļos (tiko kā no kroga da svaigi nokniebies) šķirsta horoskopu lapas un ta vārds pa vārdam, vārdspavārdam, sak, tu resna gove, sak, tu jāklis, tāc- līdz aiziet līdz šitam-"es nolā-ādu to dienu...!"-bļirku-bļerku., no šitās puses atkal nē. Ai, nu vienkārši tie man tāda paraugģimene- uz citiem, kad skatos, ta- pasargdies, svēts, svēts!