Esmu aizvadījis pirmo nedēļu ar pusi Valsts policijas koledžā. Vēl aizvien es nezinu, kā būtu vispareizāk justies. No vienas puses es jūtos noguris, bet ne fiziskas slodzes dēļ, bet gan truluma, kas pastāv šajā iestādē.
Salīdzinot ar iepriekšējo darba vietu, kur darbinieki un priekšniecība sevi uztvēra nevietā nopietni, šeit, kur it kā vajadzētu būt nopietnībai jebkurā sfērā, darbinieki sevi apsmej un pasniedz kā klaunus. Man pat tas patīk. Aiz vatņiku sejām bieži vien slēpjas cilvēki ar savām sāpēm un humora izjūtām, kur muņiks ir muņiks vienmēr.
Atgriežoties pie truluma, jānorāda, ka trulums rodas no neaktuālu lietu apguves. Es eju uz izmeklēšanas darbu, bet man pasniedz pirmo palīdzību. Kādēļ? Jo vienam no miljona iecirkņa darbiniekiem kāds kādreiz ubruka. 1956.gadā.
Ja nopietni, tad interesantie priekšmeti varbūt sekos. Skatoties grafikā, tā neliekas, bet pagājusi ir mazliet vairāk par nedēļu. Formas nav. Apliecības nav. Izceļamies uz pārējo kadetu fona, bet nevarētu teikt, ka kādu tas sevišķi te uztrauktu. Varbūt kāds skatās uz mums, jaunākajiem virsniekiem, un skauž. Bet man viena alga.
Vislielāko nepatiku manī izraisa tas, ka esam vidusskolnieku vidū, kuri no vidusskolas pa taisno mauc uz ceļu policiju pieņemties svarā, tā it kā nav mana daļa, bet savā ziņā man ir kauns atzīt, kur esmu izvietots turpmākos sešus mēnešus. Lai gan vēl neesmu nekad neko prestižu darījis.
Arvien vairāk draudziņi sāk rasties. Kaut kāda kopības sajūta. Iezīmējas personības. Sāku iemācīties vārdus. Precīzi trīs četrus zinu. No 29.
Cilvēki zinās, man ar to ir liela problēma. Neesmu pieradis pie tām astoņām stundām. Neesmu.