Kāda nozīme var būt tam, ko dara divi pieauguši cilvēki savā guļamistabā, vai tam, kā kāds izvēlas izskatīties, izejot uz ielas. Protams, tā jau saknē ir problēmas reducēšana, taču jebkuram vajadzētu saprast, ka nav tādu tiesību, ne augsti formalizētu, ne arī tikai sabiedriski nodibinātu, kas varētu pieļaut tāda līmeņa jaukšanos kāda privātajā autonomijā. Ja kādu ēd Covid-19 ierobežojumi, tad tam nevajadzētu būt nekādām problēmām ar to, ka tam sabiedrība jādala ir homoseksuāļiem vai transpersonām. Ja kādam nepatīk tas, ka pašvaldība var noteikt, cik augstu žogu tas drīkst uzstādīt ap savu zemes pleķi, tad tam vajadzētu nepatikt, ka ir kāds, kas var noteikt, vai, kā un kad nodarboties ar seksu.
Šādu piemēru ir bezgala un tie pierāda tikai to, cik patiesībā idiotiska ir jebkāda opozīcija LGBT+ padarīšanai. Lielāka daļa šo piemēru pat nav nekādā veidā pielīdzināmu, jo tie visbiežāk ir attaisnojami ar tādu lietu kā leģitīms mērķis. Sabiedriskā drošība, veselība utt. Taču kāda īsti var būt leģitimitāte cilvēktiesību ierobežošanai, ja visa argumentācija šajā sakarā izriet no anekdotiskiem, tukšumā balstītiem, secinājumiem par sabiedrisko noskaņojumu. Ja Covid-19 gadījumā apsvērumi ierobežojumu ieviešanai vismaz nosacīti izriet no zinātniskām konstatācijām un pragmātiskas prātuļošanas, tad kas īsti pamatā ir pretestībai atzīt kaut vai homoseksualitātes esamību.
Pirms gadiem divdesmit vēl sabiedriski pieņemami bija publiski deklarēt korelāciju homoseksualitātei ar pederastiju. Vismaz kaut kādā mērā progress ir nosakāms, pateicoties tam, ka šāda veida apgalvojumi mūsdienās vairs netiktu uztverti nopietni. Attiecīgi problēma divu vīriešu mīlestībā ir tādēļ, ka to nepieļaujot Satversme, vai arī tādēļ, ka kaut kur esot izpētīts, ka bērnam nepieciešami divi abu dzimumu īpatņi un daudz citu argumentu, nemaz nerunājot, ka attiecību pašmērķis nav reprodukcija. Es neņemos spriest par zinātniskajiem apsvērumiem, taču varu būt diezgan drošs, ka konservatīvie dīkdieņi šo argumentāciju, visticamāk, ir izvilkuši no vienas vietas. Runājot par tiesisko regulējumu, būtu jāsaprot, ka normām nevajadzētu radīt catch-22 situācijas, respektīvi, mums nevajadzētu kalpot tiesību normām. Gluži otrādi — tām būtu viennozīmīgi jākalpo mums, bet, ja tas nav iespējams, tās būtu jāmaina. Tas pats, kā ar jebkuru citu normu, ir arī ar Satversmi. Satversme būtībā ir vispārīgi definētu tiesību normu kopa, kuru jēga ir rodama nevis tās radīšanas laika sabiedrības, bet gan mūsdienu sabiedrības kontekstā. Pašsaprotams, ka Satversmes pirmatnējās radīšanas brīdī Latvijas sabiedrība bija daudz citādāka, taču šī sabiedrība ir zudusi laika, kara, deportāciju, kā arī progresa iespaidā. Dogmatiska pieeja nav pieļaujama šādu materiāltiesisku normu interpretācijā, jo veicina tikai kādas sabiedrības daļas interešu un tiesību apspiešanu par labu virspusējām emocijām, kādas varētu būt citai sabiedrības daļai. Un galu galā Satversmi var grozīt un pie attiecīgiem nosacījumiem tā ir jāgroza.
Kā minēju, visa pamatā ir elementāra patiesība — šie cilvēki, īstenojot savu seksuālo vai dzimuma identitāti, nekādā veidā neskar citu cilvēku tiesības. Uzskats, ka, esot gejam vai “pildot” no savas dzimtes atšķirīgai dzimuma identitātei “pienācīgu” lomu, tiek aizskartas kādas sabiedrības grupas, piemēram, bērnu, tiesības, ir anekdotisks, vispārīgs un ar veselo saprātu nesavietojamas loģikas ietekmē radīts. Argumentēt LGBTQ+ kopienas tiesības eksistēt un baudīt tās pašas tiesības, kādas ir heteronormatīvajai sabiedrībai, īstenojot savu identitāti, ir tas pats, kas strīdēties ar nacistu slepkavu Dahavā par ebreju vai citu “marģināļu” tiesībām dzīvot. Tas nav konstruktīvi un produktīvi ,un kalpo tikai tam, kā demagogiem demonizēt šo sabiedrības daļu, gūstot punktus konservatīvā elektorāta acīs.
Es neuzskatu, ka sabiedriskajam noskaņojumam šajā sakarā ir jebkāda nozīme. Neskatoties uz to, šāds “noskaņojums” nekad un nekur Latvijā nav bijis nodibināts. Ja kādā TVNET aptaujā pāris tūkstoši anonīmi ir pateikuši, ka viņiem nepatīk geji, vai Dzintara draugu lokā ir šāds noskaņojums, tas nevar kalpot par iemeslu ignorēt šo sabiedrības daļu. Kam tas gan var kalpot, ir skaļu deklaratīvu apgalvojumu izteikšanai no Saeimas tribīnes vai tās komisijās, “argumentējot” nepieciešamību nepildīt Satversmes tiesas spriedumu vai neratificēt tiesiski piezemētas konvencijas. Jebkurā gadījumā, manuprāt, nav daudzu tādu jautājumu, kur ir nepieciešams “argumentēt” cilvēktiesību aizsargāšanas nepieciešamību. Tikai tas, ka kāds nepiekrīt šīm tiesībām, nenozīmē, ka tādu nav un tās var ignorēt.
Taču es problemātiku nesaskatu tikai konservatīvo pusē. Lai arī es saprotu kā jebkuram piemītošās aizsardzības mehānisma iespaidā radušps LGBTQ+ kopienas agresivitāti savu interešu lobēšanā, tomēr, ņemot vērā, ka mērķis ir veicināt šo interešu nostiprināšanu normatīvajā regulējumā, es nespēju iedomāties, kā šīs puses emocionālā retorika to varētu izdarīt. Saprotams, ka šis jautājums ir sāpīgs un jebkura saprātīgi domājoša indivīda acīs raisītu asaras, taču jāsaprot, ka mūsu sabiedrība nav nonākusi līdz tam, ka tā būtu fizioloģiski spējīga simpatizēt ar šo cīņu. Ja mēs varam strīdēties par nacionālās impotences iespaidā tikai spēkā pieņemošos sieviešu tiesību uz veselību un dzīvību ignorēšanu, tad kādi geji, kādas transpersonas. Agresīva pieeja tikai vairo neizpratni un naidu, kuru, visticamāk, izkaust pilnībā nekad neizdosies.
Risinājums būtu auksta un metodiska svarīgo kavēkļu likvidēšana, apstrīdot un pārsūdzot katru bezdarbību, pretdarbību vai klaju patvarību tiesā, un tas nebūtu grūts darbs, ņemot vērā, cik nožēlojama tomēr ir pretējās puses argumentācija.
Kā minēju, es neticu, ka lielāka daļa sabiedrības ir tik dumja, lai “iekristu” uz konservatīvo populistu muļķībām, taču tāpat es uzskatu, ka pretestība pamatā izriet no nepiecšamības kādu vai kaut ko ienīst. Ārēju faktoru meklēšana katrā savā neveiksmē tomēr ir tik cilvēciska. Ja es nespēju atrast sev partneri, tad ne jau tādēļ, ka kā cilvēks esmu morāls atkritums, bet tāpēc, ka sievietes “savās skolās” ir samācījušās feminismus un brīvo domu. Respektīvi, konservatīvās sabiedrības daļas un LGBTQ+ nerimstošā cīņa ir plēsēja un upura dihotomija, jo cīnīties par svarīgām lietām ir pārāk grūti. Pārāk grūti saprast, ka viendzimuma attiecībām vai revolūcijai dzimuma lomu pildīšanā nav nekādas kauzālas saiknes ar to, ka Latvija atpaliek no pārējām Baltijas valstīm visos citos jautājumos, ka Latvijas izaugsmi kavē to pašu populistu korupcija un ciniskā varas kāre, ka patiesībā upuru meklēšana vājākajās sabiedrības daļās ir tikai retorika ar duālu mērķi — novērst uzmanību no savas politiskās impotences ieviest jebkādas būtiskas izmaiņas un saglabāt varu jeb divide et impera