Kāda nozīme var būt tam, ko dara divi pieauguši cilvēki savā guļamistabā, vai tam, kā kāds izvēlas izskatīties, izejot uz ielas. Protams, tā jau saknē ir problēmas reducēšana, taču jebkuram vajadzētu saprast, ka nav tādu tiesību, ne augsti formalizētu, ne arī tikai sabiedriski nodibinātu, kas varētu pieļaut tāda līmeņa jaukšanos kāda privātajā autonomijā. Ja kādu ēd Covid-19 ierobežojumi, tad tam nevajadzētu būt nekādām problēmām ar to, ka tam sabiedrība jādala ir homoseksuāļiem vai transpersonām. Ja kādam nepatīk tas, ka pašvaldība var noteikt, cik augstu žogu tas drīkst uzstādīt ap savu zemes pleķi, tad tam vajadzētu nepatikt, ka ir kāds, kas var noteikt, vai, kā un kad nodarboties ar seksu.
Šādu piemēru ir bezgala un tie pierāda tikai to, cik patiesībā idiotiska ir jebkāda opozīcija LGBT+ padarīšanai. Lielāka daļa šo piemēru pat nav nekādā veidā pielīdzināmu, jo tie visbiežāk ir attaisnojami ar tādu lietu kā leģitīms mērķis. Sabiedriskā drošība, veselība utt. Taču kāda īsti var būt leģitimitāte cilvēktiesību ierobežošanai, ja visa argumentācija šajā sakarā izriet no anekdotiskiem, tukšumā balstītiem, secinājumiem par sabiedrisko noskaņojumu. Ja Covid-19 gadījumā apsvērumi ierobežojumu ieviešanai vismaz nosacīti izriet no zinātniskām konstatācijām un pragmātiskas prātuļošanas, tad kas īsti pamatā ir pretestībai atzīt kaut vai homoseksualitātes esamību.
Pirms gadiem divdesmit vēl sabiedriski pieņemami bija publiski deklarēt korelāciju homoseksualitātei ar pederastiju. Vismaz kaut kādā mērā progress ir nosakāms, pateicoties tam, ka šāda veida apgalvojumi mūsdienās vairs netiktu uztverti nopietni. Attiecīgi problēma divu vīriešu mīlestībā ir tādēļ, ka to nepieļaujot Satversme, vai arī tādēļ, ka kaut kur esot izpētīts, ka bērnam nepieciešami divi abu dzimumu īpatņi un daudz citu argumentu, nemaz nerunājot, ka attiecību pašmērķis nav reprodukcija. Es neņemos spriest par zinātniskajiem apsvērumiem, taču varu būt diezgan drošs, ka konservatīvie dīkdieņi šo argumentāciju, visticamāk, ir izvilkuši no vienas vietas. Runājot par tiesisko regulējumu, būtu jāsaprot, ka normām nevajadzētu radīt catch-22 situācijas, respektīvi, mums nevajadzētu kalpot tiesību normām. Gluži otrādi — tām būtu viennozīmīgi jākalpo mums, bet, ja tas nav iespējams, tās būtu jāmaina. Tas pats, kā ar jebkuru citu normu, ir arī ar Satversmi. Satversme būtībā ir vispārīgi definētu tiesību normu kopa, kuru jēga ir rodama nevis tās radīšanas laika sabiedrības, bet gan mūsdienu sabiedrības kontekstā. Pašsaprotams, ka Satversmes pirmatnējās radīšanas brīdī Latvijas sabiedrība bija daudz citādāka, taču šī sabiedrība ir zudusi laika, kara, deportāciju, kā arī progresa iespaidā. Dogmatiska pieeja nav pieļaujama šādu materiāltiesisku normu interpretācijā, jo veicina tikai kādas sabiedrības daļas interešu un tiesību apspiešanu par labu virspusējām emocijām, kādas varētu būt citai sabiedrības daļai. Un galu galā Satversmi var grozīt un pie attiecīgiem nosacījumiem tā ir jāgroza.
Kā minēju, visa pamatā ir elementāra patiesība — šie cilvēki, īstenojot savu seksuālo vai dzimuma identitāti, nekādā veidā neskar citu cilvēku tiesības. Uzskats, ka, esot gejam vai “pildot” no savas dzimtes atšķirīgai dzimuma identitātei “pienācīgu” lomu, tiek aizskartas kādas sabiedrības grupas, piemēram, bērnu, tiesības, ir anekdotisks, vispārīgs un ar veselo saprātu nesavietojamas loģikas ietekmē radīts. Argumentēt LGBTQ+ kopienas tiesības eksistēt un baudīt tās pašas tiesības, kādas ir heteronormatīvajai sabiedrībai, īstenojot savu identitāti, ir tas pats, kas strīdēties ar nacistu slepkavu Dahavā par ebreju vai citu “marģināļu” tiesībām dzīvot. Tas nav konstruktīvi un produktīvi ,un kalpo tikai tam, kā demagogiem demonizēt šo sabiedrības daļu, gūstot punktus konservatīvā elektorāta acīs.
Es neuzskatu, ka sabiedriskajam noskaņojumam šajā sakarā ir jebkāda nozīme. Neskatoties uz to, šāds “noskaņojums” nekad un nekur Latvijā nav bijis nodibināts. Ja kādā TVNET aptaujā pāris tūkstoši anonīmi ir pateikuši, ka viņiem nepatīk geji, vai Dzintara draugu lokā ir šāds noskaņojums, tas nevar kalpot par iemeslu ignorēt šo sabiedrības daļu. Kam tas gan var kalpot, ir skaļu deklaratīvu apgalvojumu izteikšanai no Saeimas tribīnes vai tās komisijās, “argumentējot” nepieciešamību nepildīt Satversmes tiesas spriedumu vai neratificēt tiesiski piezemētas konvencijas. Jebkurā gadījumā, manuprāt, nav daudzu tādu jautājumu, kur ir nepieciešams “argumentēt” cilvēktiesību aizsargāšanas nepieciešamību. Tikai tas, ka kāds nepiekrīt šīm tiesībām, nenozīmē, ka tādu nav un tās var ignorēt.
Taču es problemātiku nesaskatu tikai konservatīvo pusē. Lai arī es saprotu kā jebkuram piemītošās aizsardzības mehānisma iespaidā radušps LGBTQ+ kopienas agresivitāti savu interešu lobēšanā, tomēr, ņemot vērā, ka mērķis ir veicināt šo interešu nostiprināšanu normatīvajā regulējumā, es nespēju iedomāties, kā šīs puses emocionālā retorika to varētu izdarīt. Saprotams, ka šis jautājums ir sāpīgs un jebkura saprātīgi domājoša indivīda acīs raisītu asaras, taču jāsaprot, ka mūsu sabiedrība nav nonākusi līdz tam, ka tā būtu fizioloģiski spējīga simpatizēt ar šo cīņu. Ja mēs varam strīdēties par nacionālās impotences iespaidā tikai spēkā pieņemošos sieviešu tiesību uz veselību un dzīvību ignorēšanu, tad kādi geji, kādas transpersonas. Agresīva pieeja tikai vairo neizpratni un naidu, kuru, visticamāk, izkaust pilnībā nekad neizdosies.
Risinājums būtu auksta un metodiska svarīgo kavēkļu likvidēšana, apstrīdot un pārsūdzot katru bezdarbību, pretdarbību vai klaju patvarību tiesā, un tas nebūtu grūts darbs, ņemot vērā, cik nožēlojama tomēr ir pretējās puses argumentācija.
Kā minēju, es neticu, ka lielāka daļa sabiedrības ir tik dumja, lai “iekristu” uz konservatīvo populistu muļķībām, taču tāpat es uzskatu, ka pretestība pamatā izriet no nepiecšamības kādu vai kaut ko ienīst. Ārēju faktoru meklēšana katrā savā neveiksmē tomēr ir tik cilvēciska. Ja es nespēju atrast sev partneri, tad ne jau tādēļ, ka kā cilvēks esmu morāls atkritums, bet tāpēc, ka sievietes “savās skolās” ir samācījušās feminismus un brīvo domu. Respektīvi, konservatīvās sabiedrības daļas un LGBTQ+ nerimstošā cīņa ir plēsēja un upura dihotomija, jo cīnīties par svarīgām lietām ir pārāk grūti. Pārāk grūti saprast, ka viendzimuma attiecībām vai revolūcijai dzimuma lomu pildīšanā nav nekādas kauzālas saiknes ar to, ka Latvija atpaliek no pārējām Baltijas valstīm visos citos jautājumos, ka Latvijas izaugsmi kavē to pašu populistu korupcija un ciniskā varas kāre, ka patiesībā upuru meklēšana vājākajās sabiedrības daļās ir tikai retorika ar duālu mērķi — novērst uzmanību no savas politiskās impotences ieviest jebkādas būtiskas izmaiņas un saglabāt varu jeb divide et impera

Raugoties uz visu no relatīvas malas, liekas, ka karam nav divas, bet gan četras puses. (1) "Histēriķi", proti, tie, kas seko visām aktualitātēm šajā sakarā, (2) "pozitīvie, kurus var aprakstīt ar naivu cerību, ka viņus tas viss neskar vai neskars, (3) "idioti" jeb personas, kurām liekas, ka jebkāda mērķa sasniegšanai attaisnojama ir svešas valsts teritoriālās un cita veida ģeopolitiskās integritātes graušana, kā arī (4) "paštaisnie kretīni" jeb "neatbalstu ne vienu, ne otru", jeb personas, kurām acīmredzot kognitīvā kapacitāte neļauj bez ārējas injekcijas (piemēram, sišanas) identificēt sabiedriski eksistējošu indivīdu normālas rīcības robežas.
Taisnība vienmēr ir šķirbās, kas eksistē Venna diagrammas šķirbās jeb parastajiem mirstīgajiem nezināmajos apstākļos. Un šoreiz es ceru, ka šajās šķirbās ir kaut kas tāds, kas objektīvo ļaunumu ļaus iznīcināt vienu par visām reizēm.
Šoreiz gan par divām pirmajām grupām – (1) histēriķiem un (2) "tas mani neskar/neskars".
Es sevi pieskaitu pie histēriķiem, kas rūpīgi ik dienu, ik stundu un reizēm arī ik minūti seko kā sabiedriskajiem medijiem, OSINT pētniekiem, kā arī dažādiem militārajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem ekspertiem. Man ir zināmi visi pro un con, kādi var būt zināmi, līdz ar to es atrodos neapskaužamā mentālā stāvoklī, kur gaisma nav acīmredzama, pirmšķietama vai citādi nojaušama. Starp pārlieku optimistiskajiem un diezgan pesimistiskajiem scenāriju modelējumiem es saskatu lielas ciešanas, kuras ir šobrīd un būs nākotnē ne tikai ukraiņu vai krievu, bet arī plašākajā Austrumeiropas sabiedrībā.
Kādēļ.
(I UKRAINA)
Lai arī pasaule tika pārsteigta ar apbrīnojamu ukraiņu nācijas saliedētību un spēju atvairīt sākotnējo iebrukumu, mums ir jāatceras, ka šeit nav runa par Ukrainu pret Azerbaidžānu vai citu militāri mazattīstītu valsti. Šeit burtiski un nepārspīlēti notiek cīņa starp Dāvidu un Goliātu. Lai arī, ja pētām Bībeli, Goliāta augums dažādos avotos variē no vairākiem desmitiem metru līdz pat daudz saprātīgu metru deviņdesmit, mēs nevaram Krieviju, kas atbilstoši dažādiem avotiem ir kaut kur starp 2.–4. varenāko armiju pasaulē, novērtēt par zemu.
Kā min atsevišķi militārie eksperti (no galvas varu piesaukt Maiklu Kofmanu (Michael Kofman), ASV naturalizējies Ukrainas ebrejs, kas Ukrainas/Krievijas ģeopolitiku pārzina diezgan labi, kā arī par iespējamu Krievijas iebrukumu Ukrainā brīdināja jau 2021. gada pēdējā ceturksnī), mēs sākotnēji Krieviju projicējām kā 20 metrus garu Goliātu, taču, lai arī realitātē izrādījās pavisam citādāk, Krievija kā Goliāts noteikti nav īsāks par 1,80 metriem, kas tāpat ir pietiekami stiprs Goliāts. Neaizmirsīsim, ka Krievijā ir 150 miljoni iedzīvotāju, Ukrainā – ap 40 miljoniem, kā arī Krievijai ir daudz, daudz labāks militārais aprīkojums, kā arī materiāltehniskā bāze. Lai kā mēs smietos par ukraiņu zemniekiem, kas ar saviem John Deere traktoriem aizvelk kārtējo krievu tanku vai raķešu sistēmu, krievi lēnām turpina spiesties uz Ukrainas rietumu daļu, aplencot lielākās pilsētas. Neaizmirsīsim, ka sākotnējās militārās neveiksmes ir "piespiedušas" krievu militāro vadību ne tikai izmantot kasešbumbas (cluster bombs), kas ir īpaši iznīcinoša plaša rādiusa munīcija, bet arī tās izmantot pret civiliedzīvotājiem. Šis scenārijs praktiski dublē Čečenijas, konkrēti, Grosnijas, piemēru, kur krievi, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem, lai panāktu uzvaru, iznīcina objektus līdz ar pamatiem.
Sākotnējās neveiksmes galvenokārt ir saistāmas ar to, ka Krievijas militārie analītiķi nebija rēķinājušies ar jebkādu pretdarbību no ukraiņu puses, kādēļ tika izmantoti slikti aprīkoti un apmācīti karavīri, slikti uzturēta vai vispārējam standartam neatbilstoša tehnika. Sākotnēji netika izmantoti uzlidojumi vai artilērija, kas pakāpeniski krievu pusē tomēr parādās, līdz ar to ir secināms, ka šoks ir norimis un pieļautā kļūda tiek risināta. Pastāv viedoklis, ka loģistiski aizvietot Ukrainā jau esošo Krievijas karaspēku būtu problemātiski, taču tas pagaidām ir tikai pieņēmums.
Plašsaziņas medijos praktiski nav atrodama informācija par Ukrainas militārajiem zaudējumiem, lai arī tādi visnotaļ ir, un tie ir relatīvi lielāki kā krievu pusei. Mērķis tam ir saprotams un atbalstāms – Rietumu pasaulei un arī ukraiņiem pašiem netiek traumēts cīņas spars, taču mums kā (pagaidām) trešajai pusei ir tā iespēja uz lietām skatīties mazliet objektīvāk.
Kā minēts, krievi ar milzīgiem zaudējumiem un ļoti lēnām ir iespiedušies Ukrainas iekšienē, Kijeva un Ukrainas austrumi šobrīd ir gandrīz aplenkti, liedzot turpmāku tur esošo Ukrainas spēku atjaunošanu vai atkāpšanos. Tas pats, protams, ir attiecināms uz civiliedzīvotājiem, kuru bēgšana ir atkarīga no "humānajiem" koridoriem, kuri, kā vēstī pietiekams pierādījumu apjoms, tiek apšaudīti un ir mīnēti.
Vienīgais gaismas stariņš ir tas, ka Krievija Putina vadībā faktiski sevi ir izgaismojusi kā noziedzīgu režīmu, jebkura valsts amatpersona un režīmu atbalstošā persona faktiski ir līdzvainīga kara noziegumu izdarīšanā, atbalstīšanā. Lai arī par to cilvēkiem, kas šajā pasākumā iedziļinās dziļāk par epidermu, par to nebija nekādu šaubu jau pirms divdesmit gadiem, šobrīd šajā ziņā atpakaļceļa nav. Ekonomiskās sankcijas atbilstoši vairāku ekonomistu pareģojumiem Krieviju atspiedīs atpakaļ 20. gs. 90. gadu līmenī, kā arī izolācija spiedīs meklēt daudz neizdevīgākus tirgus (ĶTR). Arī Ukrainā, visticamāk, režīma maiņa militāras uzvaras rezultātā būs tikai "formāla", jo parastie iedzīvotāji ar to nesamierināsies, turpinot partizānu karam analoģiskas darbības arī pēc Krievijai lojāla režīma injekcijas.
Rezumējot, šajā karā nebūs uzvarētāja arī lielāko zaudējumu noslieci tomēr Putina pusē, kuram, lai saglabātu kontroli visa šī gaismā, tomēr būs jāveic Krievija "tradicionālās" represijas, kuru aizmetņi, lai arī konstanti klātesoši, šobrīd saasinās, retorikas un darbību ziņā atgādinot pirmskara nacistiskās Vācijas un Padomju Savienību neilgi pirms lielās tīrīšanas hibrīdu.
(II LATVIJA UN AUSTRUMEIROPA KOPUMĀ)
Putins un viņa režīms sevi ir pierādījis kā ārkārtīgi alkatīgu un nežēlīgu pašlabuma meklētāju varzu. Šis ir bijis allaž klātesošs faktors, neskatoties uz to, ka Putins, protams, nedz Krievijā, nedz pasaulē šajā ziņā nav unikāls. Šī faktiski ir vienīgā iezīme, kas saglabāsies, režīmam atmetot rezervētības masku, kādu tas ir liekulīgi centies rādīt pārējai pasaulei (un diemžēl tā tik ilgi ir iekritusi tās radītās ilūzijas maldos). Sagaidāms ir tas, ka šis režīms tikai akcentēs šo savu šķautni, savus pašlabuma meklējumus projicējot kādā ideoloģijā. Šobrīd šī ideoloģija ir rezumējama "sātaniskajos Rietumos, kas vēlas iznīcināt nabaga Krieviju un tās tautu". Tik daudz šī ideoloģija, protams, neatšķiras no "komunisma", kuru kultivēja Ļeņins un viņa "kolēģi", vēlmi saglabāt savu varu par katru cenu ietērpjot skaistā idejā par komunisma utopiju. Komunisms, saprotams, nedz Krievijā, nedz arī plašākajā Padomju Savienībā nekad neeksistēja, ņemot vērā, ka valdošā kasta allaž dzīvoja pārticībā un greznībā, kamēr liela daļa padomijas bija spiesta slīgt mēslos un mirt badā. Šāds režīms, protams, nekad nekautrējās iznīcināt plašas sabiedrības masas vai nu jau minētās tīrīšanās, vai arī organizētā masveida badā (Holodomors), lai stiprinātu fanātiķu atbalstu, bet pārējos, kas ir apveltīti ar jebkādu intelekta palieku, – bailēs. Šādā sabiedrībā režīms nav sabiedrības vēlmju un vajadzību manifestācija, bet gan lopu bars, pret kuru īstenot savas psihopātiskās noslieces.
Šajā sakarā ir izceļams īpašs apstāklis – fanātisms. Šāds režīms, kas pats ir fanātiska psihopātija, kuru balsta tādas pašas psihopātisku fanātiķu masas, nav aprēķināms. Šie cilvēki, precīzāk, radījumi, rīkojās gluži vai instinktīvi, veicot jebkuru darbību, kas apstiprinātu to uzskatus un aizspriedumus.
Varbūt kādam laikam šobrīd pietiks ar Krievijas iekšienē esošo "gaļu", tas ir, nabaga opozicionāriem un jebkuru, kam ir kāda kripata patstāvīgas domas, bet ilgtermiņā šāda režīma uzturēšanai būs nepieciešami jauni iekarojumi, jauni upuri. Ja palūkojamies uz nesenu pagātni, Krievijas agresija ir noritējusi tajos brīžos, kad režīms sāk zaudēt inerci, kad krievu tauta sāk aizdomāties par netaisnību, kas rodas no sistēmiskas un visaptverošas korupcijas, atverot ausis tādiem kritiķiem kā Ņemtsovs, Berezovskis, Navaļnijs. Šādos brīžos vienmēr ir safabricēts drauds, kas Krievijai it kā ir jāiznīcina.
Ja Ukraina būs "iznīcināta", kas būs nākamais. Protams, varbūt ne uzreiz, varbūt tas būs pēc pāris gadiem, bet mēs nevaram būt droši, ka nākamais "drauds" nebūs Latvija, varbūt Somija vai jebkura cita pierobežas valsts.
Te mēs nonākam pie "tas mani neskar/neskars" tautas. Viena apakšgrupa pārlieku cerību liek uz NATO – to, ka NATO turēs vārdu, to, ka NATO ir atturošs pretspars jebkādām militārām ambīcijām. Kā jau minēju, un ne velti, tas režīms, kas šobrīd pastāv Krievijā, nav aprēķināms. Putins, viņa vārdiem izsakoties, ir žurka, kas ir iedzīta stūrī. Vai stūrī iedzītai žurkai interesē, ka vienīgā izeja no šī stūra ir sākt karu ar visu civilizēto pasauli? Nē. Šobrīd notiekošajā Ukrainas karā ir redzams, ka Putinam netraucē nedz upuri savā, nedz otrā pusē, jo viņš ir pārliecināts, ka šie upuri ar lielāku varbūtību kā nē rezultēsies neto labumā tieši viņam. Viņam, lai arī kā tas netiktu uzlūkots, nav vairs ko zaudēt. Viņam ir 70 gadu, viņa režīms plīst visās vīlēs, nu un, ka pāris miljonu krievu aizies bojā – sliktākajā gadījumā te ir makarova pistole un viena patrona; viens mirklis un viss. Viņš sevi nespēj asociēt ar miljoniem likteņu, kas tādējādi tiek izpostīti – tas ir attaisnojams risks. Un ja viņš ir fanātisks savu melu piekritējs, tad tas nekādā ziņā noteikti nav labāk.
Otrkārt, pat ja NATO turētu savu vārdu, aizstāvot Latviju, man ir grūti iedomāties, vai, ievērojot Latvijas ģeogrāfisko un pastāvīgās armijas izmēru, sākotnējā reakcija būtu pietiekama, lai garantētu Latvijas teritoriālo integritāti līdz papildspēku ierašanās brīdim.

Kopumā situācija nav tik pozitīva, kā to mālētu LSM vai Kr. Kariņš. Nav pamata uzskatīt, ka tas mūs šeit, Latvijā, neskar, jo Ukraina būtībā cīnās visas Eiropas interesēs. Ukrainas kara iznākums tiešā mērā ietekmēs ne tikai pašu Ukrainas, bet arī Latvijas un jebkuru citu civilizēto kontinenta sabiedrību. Protams, cerību stariņi šur tur pavīd, bet Rietumu neizlēmība nav iedvesmojoša. Jebkuram analītiķim būtu skaidrs, ka Krievijas apetīte neaprobežosies tikai ar Ukrainu. Agrāk vai vēlāk tas atkārtosies citviet, bet tad jau uzbrukuma rīkotāji būs mācījušies no šīs izgāšanās, un, iespējams, tas tad arī būs vēl bezcerīgāk.

Es ceru, ka kļūdos.

Aizmirst.
Kādēļ aizmirst to, kas mūs veido. To, no kā mācīties izdarīt izvēles. Aizmirst apkaunojumu, ielīst no kauna zemē. Tās ir ciešanas. Ugunskristības, no kurām mēs mācamies. Kļūdas. Visas. Ne velti saka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Lai arī tā uzreiz neredzēt, viss idiotiskais, ko pagātnē sastrādājam, kaut kā padara nākotni mazliet kvalitatīvāku, vieglāku jau no tā, ka mēs nepieļaujam tās pašas kretīniskās kļūdas. Lai gan ir kļūdas, kuras pieļaujam tāpat. Tā ir cilvēka slimība - iedzimts idiotisms, neloģisms, racionalitātes atmešana kaut kā - mīlestības, varas, naudas utt. - vārdā. Daži mērķi, protams, ir tā vērti, lai ciestu atkal un atkal, taču bez tiem ir vienmēr grābekļi, uz kuriem mēdzam uzkāpt. Tas sāp. Bet apiet tam rīkam apkārt mēs neiemācamies. Kādēļ? Jo ignorējam savu pagātni, izcelsmi vai esam psihiski slimi. Tiešām - viens no diviem. Nav vietas izvēlei.
Galvenais ir atcerēties, ka visi nolohojas. Tas, ka tu to neredzi, L, nenozīmē, ka viņi jūtas mazāki idioti kā tu. Tā kā nepārdzīvo daudz. Dzīvo tālāk. Nāks jauni sūdi, vecie aizmirsīsies.

Kādēļ mani tas tā satrauc.
Šeit būs runa par miesu. Cilvēka, kuru es mīlu vairāk par visu šajā eksistencē, miesu. Es bieži aizdomājos par to. Kādēļ gan tam ir nozīme, kādēļ gan mana zemapziņa piedod kaut kādu nozīmi tam, vai šis cilvēks kādreiz pagātnē ir bijis kopā ar kādu citu. Es nezinu. Tas ir naivi cerēt, ka cilvēks gaidīs tieši mani, nezaudējot savu iedomāto šķīstību, ko es, būdams vairāk vai mazāk racionāls cilvēks, saprotu, taču kaut kā tas mani kropļo - iedomāties, kā persona, ar kuru es gribētu pavadīt visu savu atlikušo fizisko mūžu kopā, ir bijusi ar citu, ka tajā ir bijis kāds cits. Tas ir pretīgi. Šī aina ir manā acu priekšā reizēm kā iedegusi.
Es spēju aizmirst šādas ainas, tas izdziest, taču vienmēr šie temati uznirst. Man bail no tiem, es negribu par tiem runāt. Es negribu, lai mana mīlestība par to domātu un iedomātos savukārt mani kādas citas apskāvienos, kā es negribu redzēt viņu. Varbūt es esmu gļēvulis, varbūt es nespēju skatīties patiesībai acīs, varbūt es šo cilvēku neuzskatu savā sirdī par patstāvīgu būtni, varbūt es to uzskatu par savu privātīpašumu. Bet es labprāt būtu viņas privātīpašums, ja vien viņa to vēlas. Man nav problēmas būt lojālam līdz kapa malai, atdod sevi visu. Izdegt. Es labprāt degu, ja es varu kādu mīlēt un saukt par savu mūžīgi mūžos. Tā es jūtos pašlaik. Tā es esmu juties lielāko daļu pēdējā pusgada. Tā es vēlos justies līdz savai kapa malai. Pat ja mani izlietotu, izmestu mēslainē, kas pagātnē ir noticis tik daudzas reizes, es izbaudu katru mirkli, ko pavadu viņas apskāvienos, elpojot to gaisu, ko elpo viņa, piekļaujot savu kailo ķermeni viņas ķermenim, sajūtot viņu no visām iespējamajām prizmām. Šis cilvēks man ir ļoti svarīgs. Viņa man liek sajust sajūtas, kādas es līdz šim uzskatīju par neesošām sevī.
Šī mīlestība pret viņu ir attīstījusies praktiski no nekā. Lēnām, bet stabili es šo cilvēku esmu iemīlējis un esmu iemīlējis arī viņu mīlēt. Es nevelku elpas, nedomājot par viņu.
Bet atgriežoties pie sākotnējās tēmas, esmu nolēmis iemācīties aprast ar šo domu. Pieņemt cilvēka pagātni pilnībā, ne tā atsevišķas daļas, kuras man patīk visvairāk. Es neesmu sajūsmā arī par citiem viņas aspektiem, taču galu galā tie ir veidojuši cilvēku, kuru esmu iemīlējis. Bez tā noteikti ir daudzas lietas, kuras viņa liekas nelāgas arī manī. Es ceru, ka viņa mani pieņem tādu, kāds es esmu.

Mēnesis Policijas koledžā - atziņas: nav. Kādas varētu būt šīs atziņas? Neko es neesmu no šī pasākuma ieguvis - vien zaudējis. Savu laiku, labāk atalgotu darbu, zināmu daļu dzīvesprieka. Bet es saprotu - šis ir starpposms labākai dzīvei. Cik ilgs šis starpposms būs, es pat negribu iedomāties. Kā minimums, gadi divi trīs. Ilgs laiks, ja es būtu jaunāks, taču laiks ir sācis skriet ātrāk pēdējos pāris gados. Vai nu mana dzīve ir kļuvusi mazliet interesantāka, vai arī tieši otrādi - garlaicīgāka. Es neņemos spriest, tam arī nav nozīmes.
Atgriežoties pie koledžas, jānorāda, nekas interesants nav šeit noticis. Atnāc, atsēdi astoņas stundas, ej mājās. Tā katru dienu, piecas dienas nedēļā, divdesmit mēnesī. Vai rīt būs kaut kas interesants, varbūt šonedēļ; šaubos. Mani sagatavo dīkdienīgam darbam, nekam interesantam. Ko darīt; tāda dzīve.
Vienīgais, par ko priecājos šajā pasākumā, ir nedēļas nogales, kad satieku savu mīļoto. Vecajā darbā šāda paredzamība bija ekstra, kas paredzēta īpaši izredzētajiem. Viņa - tas ir cerību stariņš pelēkā un garlaicīgā dzīvē. Patiesībā dzīve nav tik garlaicīga, kad redzu viņu - vienmēr smaidošu un piemīlīgu. Kā tajā pavasara dienā, kad viņu satiku pirmo reizi. Mazliet kautrīga, uztraukta, bet mīlīga, omulīga. Viens no interesantākajiem cilvēkiem. Mācījusies māksliniekos. Un viena no retajiem cilvēciņiem no šīm aprindām, kas nav ar galvu savā dirsā. Tiešām cilvēcisks, patiess cilvēks. Un šajā cilvēciņā es iemīlējos. Es ceru, ka viņa iemīlējās arī manī, manās nepilnībās, neveiklībās. Es nezinu, kā man dzīve būtu attīstījusies bez viņas. Varbūt nekas nebūtu mainījies, bet es zinu - mainījies būtu daudz.
Es viņu cienu no sirds dziļumiem. Viņa ir īpaša būtne, bez kuras es negribētu eksistēt.

Jau vairākus gadus mēģinu sarakstīt stāstu, taču nekad neesmu ticis tālāk par ierobežotas tā premisas izlikšanu word dokumentā. It kā aptuvens ievads, izklāsts un nobeigums ir formulēts galvā, taču vienkārši nespēju saņemties, lai sāktu to rakstīt. Nezinu, kādēļ tas tā ir. Iespējams, pārlieku daudz uzmanības novērsēji, varbūt man pašam dziļi sirdī neliekas, ka man tas ir svarīgi. Bet neatkarīgi no visa manī ir vēlme rakstīt, ko nespēju balstīt fiziskā spēkā to darīt. Iespējams, man pat nav dotības.
Katrā ziņā esmu tagad bez viena gada ceturdaļgadsimtu vecs. Atceros, kā domāju par šo brīdi pirms divpadsmit gadiem, kā domāju, ka man priekšā vēl divpadsmit gadi līdz man būs divdesmitčetri. Un, nu, man ir divdesmit četri. Tagad, atskatoties uz sevi pirms divpadsmit gadiem, man sarosās acīs asaras: tik maz atbildības, tik daudz brīvības; dzīve tik tiešām bija labāka tad, neraugoties uz to, ka biju finansiāli atkarīgs no saviem vecākiem, man bija jāmācās un tā tālāk, es tiešām alkstu tā, ka man, pamostoties vasarā, nekas nav jādara, es varu iet spēlēties vai darīt jebko citu. Tas sāp, cik ātri es novecoju. Tagad es domāju, ka tik tālu vēl līdz trīsdesmit un četrdesmit astoņiem gadiem, bet patiesībā pēc neilga brīža es tiešām būšu tik vecs.
Manī mīt patiesas bailes no vecuma un nāves. Es nevēlos novecot, es vēlos dzīvot mūžīgi.

Sēžu apakšbiksēs gultā vēlā ceturtdienas vakarā/ piektdienas rītā. Manas dzimšanas dienas gadadienas priekšvakarā. Neredzu iemesla priecāties. Es palieku vecāks. Es mirstu. Vairs jau pāris gadus kā, kā apgalvo zinātnieki, neaugu, bet gan sadalos, pūstu. Vienīgais labums no šī pasākuma ir tāds, ka satikšu kādu īpašu cilvēku. Nevarētu teikt, ka viņu nesatiktu arī citās dienās, bet, nu, tā tas ir sakritis, ka rīt ir tā diena, kad viņu satikšu. Un vēl tādā dienā. Vai tas padara to labāku vai sliktāku, nepateikšu, bet viennozīmīgi gaidu to ar nepacietību.
Bet, pievēršoties kādam skeletam skapī, eh, man sāp. Man sāp, ka ģimene lēnām mani izdala no savām aprindā. Lai vai kā censtos, kā plosītos, mana gadiem ilgi kultivētā lojalitāte, mīlestība pret to ir pievilta. Tas ir suns, kas kož rokā barotājam. Esmu bijusi laba atvase - pēc manis paša izveidotās ierobežotas objektivitātes skaliņas -, nekad pārmērīgi nedzēru, nepīpēju, nelietoju narkotikas, vienmēr biju sasniedzams, palīdzēju mājas, pats galvenais, esmu ieguvis grādu, kā arī veidoju karjeru puslīdz prestižā darbā. Bet vienmēr ir kāds āķis, kāda adata, kas vienmēr ieduras mugurā, kad ielecu tajā mīkstajā matracī. Nekad nevienam nav labi. Mazliet eksistēju sev, mazliet atpūšos, gribu mīlēt vai lolot kādu citu, tā rodas kādas problēmas, par kurām nekad nebiju dzirdējis vai zinājis to eksistenci. Kā tas nākas.
Nē, varbūt ģimenei nav ne vainas, varbūt vaina kādā cilvēkā, kas it kā veido ģimenes kodolu, tās uzskatus un attieksmes. Varbūt šis cilvēks grib mani izmantot, padarīt mani vai vismaz paturēt mani atkarībā no tā. Jo tālāk es dzīvoju, jo vairāk es saprotu. Šim cilvēkam ir vienaldzīga lojalitāte, par kuru runāju iepriekš, viss, ko esmu ieguldijis tajā, mīlestība un psiholoģiskais atbalsts, nemaz nerunājot par visiem sasniegumiem, - čušs; nekas no tā visa nav bijis. Ir tikai iedomāta, slima un neirotiska prāta dzīlēs piedzemdēta, problēma. Cilvēks no malas. Cilvēks aizvedīs manu bērnu prom. Es vairs nevarēšu baroties no sava bērna emocionāli un sociāli izsmeltā līķa, man to nolaupīs. Bet šis cilvēks nesaprot, ka ne jau cilvēks no malas, bet gan pats ģimenes cilvēks būs tas elements, kas mani piespiedīs uzgriezt muguru savai ģimenei.
Es šaubos, ka viņai ir nolūks mani sanaidot ar manu ģimeni, tiešām uzskatu, ka viņai ir vienaldzīga kāda iedomāta dominance pār mani.
Pagaidām neredzu sevi kā šīs ģimenes sastāvdaļu. Neredzu iespēju, kā mēs spētu funkcionēt kā ģimene. Un varbūt tā tas ir arī labāk. Jo vienmēr man ir piedēvēta zināma mugurkaula neesamība, varbūt ir laiks pamest ligzdu uz visiem laikiem, radīt savu ģimeni, pierādīt, ka esmu labāks par saviem vecākiem.

Tā, tuvojos jau mēnesim mēsla statusā. Mēsls, jo bandīti no zonas mūs tā sauc. Jauki.
Interesants ritms iestrādājies - nostrādāt piecas dienas pa astoņām, tad TGIF, eju uz Sparģeļu ielu. Nevarētu teikt, ka nepatīk, vairāk liekas piemīlīga šī rutīna, bet kaut kas man liek justies neērti. Varbūt kaimiņi, kas vicina dūri, kad uz veļas striķa uztin apeni ar vīli uz nepareizo pusi, varbūt blakus istabā esošā dvēselīte, kurai reizēm laupām tik ļoti nopelnīto naktsmieru. Man žēl. Es gribētu, lai varētu citādāk.
Bet, jā, sestdienas čipsi, vāļāšanās kailiem gultā svētdienas rītā, dumjas pārraides un sekss. Kas var būt labāk par šo mūžīgo vasaras romanci.

Pēdējās dienas daudz domāju par nāvi. Bet ne par savu nāvi, par citu nāvi, precīzāk, to, kas paliek pāri no šiem cilvēkiem - mantojums. Šis jautājums vairākkārt pacēlies manā ģimenē, arī man tuvas cilvēciņas ģimenē.
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka neko kapā bez savas pūstošās miesas, zārka un uzvalka nepaņemsi. Tas attiecas arī uz tiem, kuri pagaidām sevi sauc par mantiniekiem.
Saprotama ir mantrausība cilvēka dzimumā. Galu galā to varētu traktēt kā baiļu reālo izpausmi fiziskajā plaknē. Cilvēks no kaut kā baidās, jūtās apdraudēts, tādēļ ir nepieciešams kā vāverei savākt labumus ziemai. Bet atšķirībā no vāveres cilvēks - vesels - spēj filtrēt, pret ko attiecināt šīs bailes, tātad, atgriežoties pie sākotnējā temata, cilvēķim nevajadzētu aplaupīt savus tuviniekus, piesavināties visu mantojumu, veikt mahinācijas, lai visu savākt sev, aizbildinoties ar velnsviņuzinko.
Vai šādā gadījumā varam runāt par bailēm. Varbūt tās izpaužas citādāk, varbūt bailes pāraug uzbrukumā, neirozē, nedrošībā. No otras puses varbūt varētu runāt par ģenētisku kretīnismu un beigt attaisnot pidarasus ar zinātniskām un pseidozinātniskām vārsmām. Varbūt cilvēks tiešām spēj būt vienkārši kretīns, ne sociopāts, psihopāts, šizofrēniķis vai padla.
Katrā ziņā - nav svarīgi.

Esmu aizvadījis pirmo nedēļu ar pusi Valsts policijas koledžā. Vēl aizvien es nezinu, kā būtu vispareizāk justies. No vienas puses es jūtos noguris, bet ne fiziskas slodzes dēļ, bet gan truluma, kas pastāv šajā iestādē.
Salīdzinot ar iepriekšējo darba vietu, kur darbinieki un priekšniecība sevi uztvēra nevietā nopietni, šeit, kur it kā vajadzētu būt nopietnībai jebkurā sfērā, darbinieki sevi apsmej un pasniedz kā klaunus. Man pat tas patīk. Aiz vatņiku sejām bieži vien slēpjas cilvēki ar savām sāpēm un humora izjūtām, kur muņiks ir muņiks vienmēr.
Atgriežoties pie truluma, jānorāda, ka trulums rodas no neaktuālu lietu apguves. Es eju uz izmeklēšanas darbu, bet man pasniedz pirmo palīdzību. Kādēļ? Jo vienam no miljona iecirkņa darbiniekiem kāds kādreiz ubruka. 1956.gadā.
Ja nopietni, tad interesantie priekšmeti varbūt sekos. Skatoties grafikā, tā neliekas, bet pagājusi ir mazliet vairāk par nedēļu. Formas nav. Apliecības nav. Izceļamies uz pārējo kadetu fona, bet nevarētu teikt, ka kādu tas sevišķi te uztrauktu. Varbūt kāds skatās uz mums, jaunākajiem virsniekiem, un skauž. Bet man viena alga.
Vislielāko nepatiku manī izraisa tas, ka esam vidusskolnieku vidū, kuri no vidusskolas pa taisno mauc uz ceļu policiju pieņemties svarā, tā it kā nav mana daļa, bet savā ziņā man ir kauns atzīt, kur esmu izvietots turpmākos sešus mēnešus. Lai gan vēl neesmu nekad neko prestižu darījis.
Arvien vairāk draudziņi sāk rasties. Kaut kāda kopības sajūta. Iezīmējas personības. Sāku iemācīties vārdus. Precīzi trīs četrus zinu. No 29.
Cilvēki zinās, man ar to ir liela problēma. Neesmu pieradis pie tām astoņām stundām. Neesmu.