No ārpusintetneta izklaidēm, ja nu gluži skriet nav jums padomā, varu ieteikt skrējējputnu audzētavu Mazzariņi, kas atrodas nepilnas stundas brauciena attālumā - mazliet aiz Jelgavas. Noteikti vajadzētu pacensties par pavadošo personu dabūt pašu saimnieci. Atvases, droši vien, stāsta ar ne mazāku aizrautību, taču viņa ir rigtīgs Deivids Attenboro.

Hmmm... kā tas nākas, ka tad, kad onkulis ar savu frekvenci un radiostaciju dragāja ēterā par kemtraiļiem un ko tik vēl ne, neviens nelikās ne zinis, bet tagad, kad kaut kādi anonīmi komentētāji atstāj savu vienkāršo nepaplašināto komentāru pie preses relīzēm portālos, pēkšņi visa "progresīvā cilvēce" sadevusies rokās, lai vienā nedēļā katrs savā orgānā nopublicētu ziņu, ka 5G neuzceps smadzenes?

No nevajadzīgo uzzināšanu vācelītes - Runaway Train izpilda Soul Asylum, nevis Smokey, un tā ir ierakstīta 1992., nevis 1975.

Labrāt gulētu, nevis grozītos no sāna uz sānu. Rīt... šodien būšu nekāds.

Šonedēļ noskrieti 65 km, no kā secinām, ka veselības pārbaude izturēta, un paviesošanās Alūksnes slimnīcā pēc stirnu bukiem nebija nekāds infarkts.

Ja iepriekšējā darbā kolēģi grieza uz riņķi vienus un tos pašus blūzus, tad šitie ir elektronikas fani.

Neatminos, kā tas sākās. Iespējams kaut kad bērnībā, lasot Zigmundu Skujiņu - skaidra lieta, Iļģuciems un viss no tā izrietošais... Lasot kaut ko, kai tā būtu grāmata vai ciba, galvenais, lai nebūtu vietvārdu, domās mēģinu darbības vidi iepozicionēt savā apkārtnē. Citreiz tas ar zināmu piespiešanos izdodas, biežāk ne. Vienā reizē nekādi neizdodas atrast tuvumā vulkānu, citā - trīz palmas un notriektu lidojošo šķīvīti.

Tāds jauks laiks bet Alūksnē sola apokalipsi šodien.

Pa visu garo nedēļu beidzot saņēmos un aizbraucu uz pilsētu. Lai satiktu visus, kuri bija saplānoti visai nedēļai, un parakstītu brīvlaišanas papīrus. Papīrus parakstīju, izņemot to lapu, kurā rakstīts, ka visu esmu saņēmis un esmu apmierināts ar partijas vadošo lomu un ārpolitisko kursu. Pieļauju, ka šī lapa paliks neparakstīta, jo... līdz nāve mūs šķirs.

The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society

Reizēm kāds ekranizē arī grāmatas, nevis tikai komiksus vai datorspēles vien.

Trešajā dienā sagaidīju telefona zvanu un lūgumu pēc konsultācijas. Pagaidām tas ir tikai kolēģis, kuram tagad būtu jāpiesedz mana pozīcija. Ceru, ka arī pārējie drīz pamanīs, ka iestājies neliels pizģec. Ļauni berzēju rokas.

Kad vējš uz brīdi pierimst, un koku galotņu šalkoņa aprimst, var sadzirdēt pūtēju orķestri. No kapiem tas nevarētu būt - pārāk tālu. Drīzāk no stadiona. Gulšņāju uz maisa ar grāmatu, ik pa brīdim iesnaužoties, un aizvien nespējot noticēt, ka nekur nav jādodas.

Atskrēju no jūras uz mājām. Un vēl mazu āķīti ap ciemu, lai sanāk pusmaratons.

Nu, lūk, pēc 51 minūtes būšu bez darba.

Rubrikā "Ko es pa šiem gadiem darbā esmu palaidis garām..."
Viena kolēģe, neiedziļināsimies detaļās, bet paģībst un nostiepjas garšļaukus. Otra, cita starpā bērna māte, apņēmīgi ņem vadības grožus savās rokās un... iesaucas: "Pasauciet kādu pieaugušo!"

Cita starpā 200 visu laiku labāko vieglatlētu sarakstos atrodams arī Uldis Tīrons - kāds talants izniekots, aiz slinkuma metoties filozofijā!

Šonedēļ ir uzskriets vairāk nekā citkārt - 65 km. Un arī temps pieaudzis. Taču nav itin ne mazākās vēlēšanās skriet kaut kur ar oficiālu laika kontroli, un kādam kaut ko pierādīt. Vienkārši prieks izkustēties. Cik tas ļoti uzskatās pēc manis! Un nākamnedēļ skrējiens uz jūru (un atpakaļ?).

Kariņš: ja igauņi sākuši akcīzes karu pret Latviju, mums neatliek nekas cits kā atbildēt.

Kā īstens patriots visnotaļ atbalstu! Samaziniet akcīzi, lai tie igauņi dabon trūkties!

Tagad, kad esmu REDZĒJIS, citējot preses relīzi, iespējams izcilāko skatuves šovu, gribētos kādreiz DZIRDĒT vienkārši labu skaņu.

"Jūs esiet nonācis futūrsakrālisma likteņu ornamentācijas izlikumu seansa uzgaidāmajā zonā". (c)