Sāku štukot, kāpēc nekad neeju uz kino. Ilgi lauzīju galvu, līdz beidzot nospriedu, ka laikam tā būs bērnības trauma.
Tas notika manu darba gaitu pirmsākumos. Tā kā CV varēju padižoties tikai ar vienu kursu programmētājos un diviem gadiem artilēristos, tad neko prātīgāks par trenera asistentu sporta skolā neviens nepiedāvāja. Toreiz tas arī nemaz nelikās zemē metami. Vasarā, kad mazie monstri bija palaisti brīvdienās, mums pa laikam gadījās, kas svarīgs darāms, lai nešķistu, ka velti algu saņemam, jāpadežūrē pie telefona, jāsaraksta kādi papīri, jānokrāso grīda utml. Viendien tieši grīdu bijām izkrāsojuši, nesēdēs tak un neostīs kā tā žūst, tāpēc darbdienu beidzām ātrāk. Nospriedu, ka atlikusī dienas daļa jāpavada saturīgi, kā reiz Rīgā tonedēļ rādīja Maskavas kinofestivāla filmas. Kolēģe, ar tādu pat stāžu trenera darbā, bet pēc vecuma pat vēl jaunāka, piekrita pievienoties. Tā kā imdb.com tolaik nebija pieejams, izvēle tika izdarīta intuitīvi, paļaujoties uz senu tautas ticējumu, ka labāko izrāda Palladiumā. Bet izrādīja todien Borovčika Amorālos stāstus - kostīmfilma par "ih nravi" kaut kādos aizpagājušos gadsimtos. Faktiski tas nebija viens gabals, bet četras atsevišķas noveles.
Jau pirmās laikā nonācu dziļā nokdaunā, kad bargā kundze, tfu, nē, māte, uzlika meitai mājas arestu par kaut kādām palaidnībām, un ieslēdza ar svētajim rakstiem un trim gurķiem provīzijas uz trim dienām. Jauniete - XVIII gs. emo, ilgi neskuma, brīdi pašķirstījusi pieejamo literatūru atzina to par neiedvesmojošu, pievērsās pašizziņas procesam, liekot lietā kas nu tur bij pieejams, jo īpaši gurķus. Iespējams es sarku un bālēju, tomēr tagad to noliegšu, nez vai kāds liecinieks vēl ir dzīvs un, galu galā, bija taču tumšs. Arī pārējie gabali bija ieturēti līdzīgā stilā. Tomēr godam izturēju līdz pašam galam.
Tradīcija paģēr pēc filmas izteikt kritiskas piezīmes par operatora darbu, paslavēt vai pakritizēt aktieru spēli, bet nenāca prātā pemēroti vārdi. Par laimi kolēģe noņēma saspīlējumu pievēršoties pedagoģiskajam aspetam pirmajā filmas daļā, sak, redz kāda palaidne, viņai tie gurķi tika doti uz trim dienām, bet viņa jaupirmajā visus izlietoja, aiaijai!
Lai nu kā, manas bažas nepiepildījās un kolēģe, satiekoties stadionā, manu sveicienu atņēma. Uz kino gan es vairs neeju. Ja nu vienī kādreiz kādu multeni noskatīties, Vinniju Pūku vai ko tamlīdzīgu.