A tu zini, kā mums bija? Braucam uz teātri, meklējam stāvvietu, bet visa iela pilna. Redzam, ka viena iespēja tomēr ir – ielas galā kādām piecām mašīnām viena vietiņa pa vidu brīva, bet neviļus pabraucam tai garām. Braucam apkārt kvartālam, redzam – vienīgajā brīvajā vietiņā stāv policijas auto. Grasāmies pajautāt viņiem, vai šie nebrauks prom, bet tai brīdī viena mašīna no tām piecām izkustas no savas vietas, un mēs iekārtojamies viņas vietā. Vēl palūkojamies ap stūri, vai te nav maksas stāvvieta, nē, brīvdienās par velti.
“Par velti” mums izmaksāja 10 latus.
Nebijām pamanījušas zīmi “autobusu stāvvieta uz 15 minūtēm”; tas, ka tai “autobusu stāvvietā” bija noparkoti pieci auto, mums vispār gaisināja pat jebkādu aizdomu iespējamību, un maitas policisti nevarēja pateikt, ka te auto likt nedrīkst!
(un nebūtu bijis tas izbraucošais auto, mēs tak ietu vņiem klāt un apjautātos...)