Pēdējās dienas ir itin simpātisks laiciņš. Vienvakar ar jaunieti devāmies pastaigāt, varbūt pie viena kaut ko nofotografēt. Gājām, gājām, bet nekā. Vieni vienīgi nezālēm aizauguši lauki un mākoņi debesīs, un uz ceļa sasodīti daudz gliemežu. Saule sāka laisties uz rietu, vakars kļuva vēsāks un sāka draudēja ar krēslu, bet pie apvārkšņa nekas ievērības cienīgs tā arī nebija parādījies. Ceļabiedre bija safotografējusi gliemežus un mani, un sāka čīkstēt, ka piekususi. Nu tad tā arī izgaismoju divus kadrus tai plikajā laukā, lai nav pavisam par velti iets.