Aizdomājos par par pēdējās dienās nepārtraukti apcilāto bērnu audzināšanas tēmu. Nenoliegšu arī pats esmu piedzīvojis grūtu bērnību - man nekad nav bijis suns. Bija zivtiņas, taču tās nosprāga. Iespējams, arī suns pēc nedēļas-divām būtu nosprādzis, taču tam nav nozīmes. Svarīgs ir pats fakts, ka man tā nekad nav bijis. Un tad es iedomājos, varbūt te ir vēl kādi tādi paši, kas auguši tādos pat apstākļos un mani saprot. Un varbūt mēs varētu kaut ko vēl darīt lietas labā, un pusdienas laikā aiziet uzēst Narvesena karstos suņus. Vai uz Soraksanu. Nez kā korejieši tos suņus gatavo.