Sēžu paceltu roku virs klaviatūras, sagatavojies sākt rakstīt dižo megapukstu ar atskaņām, iespējams, ilustrācijām un zemsvītras paskaidrojumiem. Tad nožāvājos, pakasu aiz auss, kreisās, jo tā vienmēr vairāk niez, un klusi nosaku "Nu ja!". Tik klusi, ka visdrīzāk neviens to nedzirdēja. Nu ja! Pēdējo 45 minūšu laikā, kopš sēžu paceltu roku pār taustiņdēli, arī frendlistē nekas nav mainījies. Lipīgs piemērs, kam grūti nesekot.