Vakar LK, klausoties Snorkes un līdzpilsoņu stāstus par kā es šķērsoju robežu, kā es kārtoju autovadītāja eksāmenu un daudzām citām tēmām, iedomājos, ka prokuratūras, gestapo un inkvizījas pratināji allaž bijuši gaužām neaptēsti un radījuši liekas fiziskas ciešanas nopratināmajiem un tik pat lieku fizisku piepūli sev. Tā vietā, lai sistu, durtu un dedzinātu, jāstāsta gadījumi iz savas dzīves. Un tad kādu brīd pat visnerunīgākais sarunbiedrs neizturēs un, ar saucienu bet es... bet man reiz gadījās..., sāks stāstīt visu, ko vien kāds būs gatavs klausīties. Nu ja, pats ar neizturēju un izstāstīju visu! :( Šķiet, pēc pusdienām iešu patetēt šo metodi.