Reizi no reizes, uzlūkojot Swedbankas naudasaparātus, atmiņā ataust pastāsti par savu laiku nokalpojušo CRT monitoru likteni.

( Monitoru liktenis... )

Kas vienam atkritumi, tas citam delikatese pusdienās. Un  tā tu tur stāvi blāvi mirgojošā loga priekšā un mēģini uzminēt ko tas tev saka, un ko tu tam atbildi. Varbūtība 50%, fiftī-fiftī, vai nu uzminēsi, vai arī ne.
Bet varbūt monitorus saviem bankomātiem viņi liek jaunus, taču tie ir kā Doriana Greja portreti, un par katru bankas ļauno darbu izdziest kāds burts? 

Es te vienam pagājušo nedēļ sazīmēju garumzīmes atsūtītajā reklāmā, bet viņš ņēma ļaunā. Ne jau tā, ka vienam es viņam vienam tās zīmēju, ik nedeļas pārdesmit sanāk palabot. Šitos Tele2 meteorītus pat, kurus sūta no Krievijas, krievu korektore pataisa raibus, it kā  tos būtu taisījis nevis kāds Vasja, bet Dobelis vai Dzintars. Bet par sākotnēji pieminēto pilsoni iesāku tādēļ, ka jauno maketu viņš atsūtīja ne vairs vektoros, bet bitmapu. Lai es nevaru izlabot.

Kādreiz no rīta pirms darba vai pusdienaslaikā aizej uz tirgu nopirkt kaut ko no ēdamā, ko lievveikalā vakarā neatrast vai labāk neņemt, nu jūs jau zināt - vasarā lociņus vai kādu zivi, un tad sēdi visu vai atlikušo dienu, un tie lociņi vai zivs smaržo. Tā spēcīgi. Par spīti trim polietilēna maisiņiem. Un kolēģi visu laiku uz tevi skatās. Tie, kuri labāk audzināti, pa laikam uzmet skatu, bet tomēr arī skatās. Nevar tikai saprast nikni vai skaudīgi. Lūk! Šodien atkal saldskābmaizi nopirku. Dīvainā kārtā arī tā smaržo cauri visam iepakojumam un somai. Un itin nikni. Tā nu visu dienu cietos, bet nu vairs neizturēju. Sēžu un loku iekšā tāpat vien sausu.