O! Izrādās, ka Peta Vilsone, tā pati, kura Ļa foma ņikitā, tēlo vampīrsievieti Lielisko džentlmeņu līgā. Nebiju domājis viņu vēl kādreiz ieraudzīt. Patiesībā nemaz jau arī neatpazinu, lai gan visu laiku šķita tāda kā kaut kur redzēta. Beigās izlasīju titros.
Lūk, izlasīju un nodomāju "Redz, kā!" Un tev? Vai kādreiz ienāk prātā doma "Nez, ko tas cilvēks dara?" par tiem, ar ko kādreiz esi apstājies un sasveicinājušies?
Ne jau tā, ka kādu gabalu kopā gājuši, bet tikai sveiki-uz redzi. Nu, tur jauniete bārā pienākusi un pajautājusi "Kur te var atrast bibliotēku?" Tu varbūt nezini kā viņu sauca, esi aizmirsis, vai toreiz nemaz nepajautāji. Un 20 gadus tas tev nav bijis svarīgi. Bet nu pēkšņi, bez kāda iemesla un nolūka, iedomājies "Nez, kā tur viņa, nu, tā inteliģentā, kura meklēja bibliotēku? Atrada?"

No rīta pie brokastu galda meita sāka stāstīt sapni. Kā ar gājusi uz akvaparku, kas, nez kāpēc, esot bijis tik tuvu, ka ar kājām varējusi aiziet. Kā tad! Reiz visā ciemā bija beidzies alus, tāpēc iedzīvotāji atvilka akvaparku tuvāk, tur alus upes tek ķiploku grauzdiņu krastos.... un visu to klausoties mani sāka pārņemt trauksmes sajūta. Un ne tāpēc, ka gaidītu tūlītēju lūgumu aizvest uz akvaparku, lai gan, ko tur liegties, man patiešām nepatīk vietas, kur tusē meitenes slēgtajos peldkostīmos un veči stringos, bet skaidri apzinoties, ka tūlīt tiks pajautāts un ko tu redzēji sapnī. Bet es par nelaimi, piederu tai cilvēces daļai, kura pamodusies, nē, labāk teikt piecēlusies, un, veicot ikrīta rituālus, līdz brīdim, kad pamostas, pagūst aizmirst, ko naktī redzējuši. Vai darījuši.
Un, tā sēdēdams un klausīdamies, pēkšņi saprotu, ka ņifiga, šoreiz neesmu aizmirsis, bet itin skaidri vēl atceros. Viss notiek rīta pusē. Braucu uz pilsētu, pa ceļam izkāpu Āgenskalnā pēc pīpjiem. Eju tagad, laimīgi iepircies,  autobusu pieturas virzienā, kārtoju papirosus etvijā. Etvija tādā dīvaina, koka klucītis, kurā ieurbti 20 caurumi, kā tajā, kurā bija jākārto "kalašņikova" patronas, nododot "ieroču istabā". Tā nu stūķēju savu belomoru, diez ko nepadodas, pirksti neveikli, tabaka birst, pats klusībā pie sevis lamājos. Un pēkšņi jūtu - tuvojas fjokla.
Un nevaru saprast, kā es to zinu un jūtu, jo minēto personu nepazīstu, tā ka patiesībā viņa varētu pienākt ar izkapti rokās, un man pat aizdomas ne mazākās nerastos. Bet sapnī viss notiek pretēji jebkādai loģikai. Vienkārši  pēkšņi atpazīstu un viss, it kā pirms brīža kioskā, papirosus pērkot, būtu redzējis uz kāda žurnāla vāka, jūs jau ziniet tos žurnālus, ar lielajiem virsrakstiem "Vsja gnusnaja pravda o...", vai arī tantiņas būtu sačukstējušās, viena otrai bakstot ar kaulainajiem elkoņiem aknās "Paskat, paskat, kas nāk!"
Un tad nolemju, ka labāk paiešos kādu ceļa gabalu, līdz Smiļģa ielas pieturai, kājām. taču, atskatījies pār plecu, redzu, ka viņa nepaliek gaidīt autobusu, bet seko.
Eju tālāk, mazliet apjucis, papirosu klucītis rokā, ātrumā neaptveru, kur to tagad grūst. Kabatā nebūtu labi, saņurcīsies pīpji, rokā nest - neizskatās smalki. Bet mans lāsts tuvojas. 3,14, nodomāju, diena sākās tik jauki! par ko man tāds sods?! Nezinu tik, kas tur tik jauks notika, jo sapnis sākās no tās vietas, kur turu smēķus jau rokās. Skaidrs, ka nenāk lai pajautātu, kur te ir bibliotēkā, nē, nāk lai pateiktu kaut ko riebīgu. Nu ne jau uzreiz "Čau, pakaļa!", smalki audzinātas jaunietes publiskās vietās tā nerunā, un vispār, kāpēc lai viņa mani sveicinātu, bet ko citu, kaut ko neviennozīmīgu, bet tāpēc jo baisāku. Nu, tur "Gruziķe apeļsini bočkami! Hohō..." vai "Bet rītausmas šeit klusas..."
Un tad pietura ir klāt, un autobuss arī nāk, un es saprotu, ja iekāpšu tajā, tad vairs nekur nesprukšu. Un tad es atkal iedomājos par bibliotēku, un atceros, ka man taču grāmata jānodod, jo termiņš jau pāris nedēļas kā pāri un nez vai es to opusu vairs pabeigšu. Un tad, atviegloti uzelpojis, devos pāri ielai, lai brauktu pretējā virzienā.
Un jūs? Vai esat pierakstījušies par lasītāju bibliotēkā? Nē? Vot, velti! Kādreiz var noderēt. 

No nākamās nedēļas sludinājumiem:
Выход из кризиса - выход замуж!!! Информация к размышлению по тел. ...
Izskatās pēc bildinājuma, ne?

Šodien un vēl kādam laikam iecienītākā klausāmviela būs - The Cinematic Orchestra.
Ja vien neapniks tik pat strauji kā iepatikās.