Izkāpu no autosbusa, un sals uzreiz sagrāba ar kaulainu ķepu. Gluži kā krampis labajā plecā. Un, jo stingrāk tas savelk, jo vairāk salst. Un, jo vairāk salsts, jo vairāk sasprindzinies. Pretīm nāca japāņu tūristu grupa, vai varbūt ķīniešu, vai korejiešu, cai vjetnamiešu, vai taizemiešu, vai burjatu, vai kazahu, vai kanādiešu - nu, tur Martinam Karijam radi atbraukuši, piemēram. Tātad, nāk šie pretīm, es mēģinu paiet garām tā cēli, stalti izslējies, bet sanāk kaut kā greizi, uz vienu pusi. Nezinu, ko viņi nodomāja. varbūt ka te tāds vējš pastāvīgi, no jūras, tāpēc esmu izaudzis  tāds. Ai, pofig! Pēcāk, kad nonācu kādas ēkas ēnā, kur saule vairs virsū nespīdēja, krampis atlaida. Pilnīgi sajutu, kā atslabst muskuļi un beidzot varu izslieties. Šķiet, arī nemaz vairs tā nesala.

Runājot ar potenciālajiem darbadevējiem, cenšos neironizēt.
Šķiet, neko labi man tas vis neizdodas.

Šodien izdomāju mājražošanas vajadzībām tirdzniecības zīmi, t.b. vārdiņu kādā dēvēt produkciju, taču paguglējis konstatēju, ka tas jau aizsists. :(((

( sk. bildi )

Āgenskalnā sākusies apkures sezona. Dūmi veļas pa ceļa virsu, nemaz i nevar saskatīt, kādas krāsas lampiņa deg luksoforā. Babulis, no veikala nākdams purpina: "Nu i nakuriļi!" Laikam učene. Laikam viņai iesnas. Bet autobuss tagad smaržo pēc frizētavas. Manuprāt, vīriešu, jo tikai vīriešu frizētavā pūš šitādu jifti. Godīgi sakot, nemaz nezinu, ko pūš sieviešu frizētavā. Kamēr es visu šo rakstīju, blakussēdētāja kļuva nervoza un sameklēja somiņā telefonu. Varbūt cer, ka es viņai rakstu īsziņu! Bet varbūt cibo par mani?
Es varētu nopirkt kaut ko garšīgu, un ēdiens mani darītu resnāku.