Izkāpu no autosbusa, un sals uzreiz sagrāba ar kaulainu ķepu. Gluži kā krampis labajā plecā. Un, jo stingrāk tas savelk, jo vairāk salst. Un, jo vairāk salsts, jo vairāk sasprindzinies. Pretīm nāca japāņu tūristu grupa, vai varbūt ķīniešu, vai korejiešu, cai vjetnamiešu, vai taizemiešu, vai burjatu, vai kazahu, vai kanādiešu - nu, tur Martinam Karijam radi atbraukuši, piemēram. Tātad, nāk šie pretīm, es mēģinu paiet garām tā cēli, stalti izslējies, bet sanāk kaut kā greizi, uz vienu pusi. Nezinu, ko viņi nodomāja. varbūt ka te tāds vējš pastāvīgi, no jūras, tāpēc esmu izaudzis  tāds. Ai, pofig! Pēcāk, kad nonācu kādas ēkas ēnā, kur saule vairs virsū nespīdēja, krampis atlaida. Pilnīgi sajutu, kā atslabst muskuļi un beidzot varu izslieties. Šķiet, arī nemaz vairs tā nesala.