Šodien iegāju veikalā nopirkt ūdeni, ar ko padzirdīt nodzītos zirgus basketbola spēles starplaikā. Ceru, ka atnāks vismaz četri, lai varam spēlēt. Tad nu stāvu pie kases ar savu ūdens pudeli, kasiere pagalam neinteresanta, pirmkārt, 100 reizes redzēta, otrkārt, vienmēr aizpogājusies kā tāda islamiste, garlaicīgi, vienvārdsakot. Nevilšus sāku lūkot apkārt, vienkārši tāpat vien, laiku īsinot. Un tad nu, dabiski, skats atdūrās pret papirosiem, jo tie kā reiz acu augstumā. Ieraudzījis cenas, zaudēju valodu, ķīniešu, ja esam precīzi, aizvien nespēju pateikt ne vārda ķīniski. Manā atmiņā bija palikušas pavisam citas smēķu cenas. Es jums teikšu, ka tagad smēķēt - tas ir ekskluzīvi, prestiži. Cilvēks ar dūmojoši cigareti uz ielas, kafejnīcā, trolejbusā, veikalā, bibliotekā vai vēl kur citur, nevis ir vienkārši neaudzināts, vai huligāns, vai speciāli tevi izseko, lai ieriebtu, iepūšot dūmus ausī, bet apliecina savu statusu. Tas ir tas pats, kas mobilais telefons 92.gadā. Vai tu savu mobilo telefonu 92.gadā slēpi un zvanīji tikai tad, kad neviens neredz? Droši vien jau, ka ne.