Pusmiegā, caur puspavērtiem plakstiņiem uzmetu skatu pulkstenim otrā istabas galā - pusdeviņi, un negribīgi slējos augšā. Kamēr šur un kamēr tur, bet tad, jau ar kafijas krūzi rokā sežot pie virtuves loga un vērojot, kā migla uzsūc retos gajējus, nejauši pamanīju, ka vēl ir tikai 6:40. Atpakaļ gūlēt taču vairs neiešu.