Rudens - tas ir īstais laiks ielūkoties meitenēm acīs. Kad kļuvis drēgns, un viņas izvilkušas no skapjiem jakas un šalles, un nekādi dekoltē vairs vairs neaizsedz skatienam acis. Nosēdies, piemēram, autobusā vienai tādai pretīm, vai arī viņa nosēžas, galvenais, lai neiesēžas klēpī, jo no tāda rakursa būs grūti saskatīt acis, un vēro. Visu ceļu. Vai vismaz kādu laiku. Kamēr apnīk. Bet acis ne mirkli nestāv mierā. Skatiens nofokusējas uz kādu telefona stabu ceļā malā un pavada to, līdz stabs pazūd kaut kur aizloga rāmja. Tad zīlītes šaujas atpakaļ cik tālu vien spēj, līdez atrod nākamo stabu. Un tad pavada to. Un tā visu ceļu. kad stabi attālinās no ceļa, acis kustas lēnāk, kad pietuvojas pašai ceļa malai, šaudās gluži kā trakas. Mazliet atgādina pingonga vērotājus. Esat kādreiz vērojuši pingonga maču? Bumbiņa pa labi, bumbiņa pa kreidsi, bumbiņa pa labi, bumbiņa pa kreisi... Nē, patiesībā tas notiek ievērojami ātrāk - pa lab', pa kreis', pa lab', pa kreis', pa la-a-a-a-b'... labi... tā bija gremde. Ja dažas pirmās serves aizrautīgi seko līdzi spēlei, t.i. bumbiņai, grozot līdzi galvu,  tad jau ap pirmā seta vidu, izturīgākie varbūt iztur līdz otrā seta sākumam, kakls nāvīgi nogurst, un tu pārej tikai uz acu kustībām. Acu āboli bolās pa lab', pa kreis', pa lab', pa kreis'... gluži kā meitenēm autobusos. Vai nav skaisti?