Kādreiz pa vakariem ieslēdzu TV un skatos vienalga ko, ko nu tai brīdī rāda. Kaut kādi seriāli, reklāmas pauzes. Visvairāk reklāmas pauzes. Viens no seriāliem saucas Kriminālā Pēterburga. Šķiet, kas kas par mistiku. Saprotu vēl mazāk nekā no vienīgās pazudušo sērijas, ko esmu redzējis, lai gan šim esmu noskatījies krietni vairāk. Tur darbojas kāds negatīvais tēls, baņģuga, pēc visa spriežot, vārdā Antibiotiķis. Bet  labie visu laiku mainās. Tad pret to mafiozi intrigas pin viens tāds nolaizīts tumšmatis, tad atkal tāds izpūris rausteklis izbolīitām acīm. Pēc nedēļas atkal gadījās ieslēgt TV seriāla laikā - atkal tas melais. Ieslēdzu pēc divām nedēļām - izpūrušais acu bolītājs. Citā reizē atkal nolaizītais tumsmatis. Abus kopā nekad neesmu redzējis. Neko nesaprotu.

Kad sakām “dators”, automātiski ar to saprotam arī “Windows”, un nekādas labās domas nenāk prātā. Kad sāku aizrauties ar PC, tad Windows pārinstalēšana vismaz reizi kvartālā vai pat pāris reizes nedēļā bija norma un aizraujoši. - Interesanti, ko viņš ar to datoru darīja. Darbā manu datoru pārinstalē reizi pusotrā gadā, kad maina dzelžus, mājās kompis nostrādāja 2 gadus, un pārinstalēt vajadzēja tikai tāpēc, ka sīcis noignorēja anivīrusa brīdinājumu un palaida kaut kādu figņu.

Pa logiem iekšā salīduši  strīpainie. Visvisādu izmēru. Brrrrrrr! Ej nu tagad medīt tos pa visiem kaktiem!