Eju mierīgi pa Linarda Laicēna ielu, nevienu neaiztieku. Pretīm nāk viņa - visa tāda blonda, tikai skropstas melnas. Un, kad pienāk tuvāk, sāk smaidīt. Man uzreiz ap sirdi kļūst siltāk, garā darbdiena ar joni no pleciem nost, un kur ir mana lidmašīna! Pēc pārdesmit soļiem tomēr kļūstu domīgs. Ko viņa man pēkšņi tā smaidīs? Paslepšus pārbaudu bikšupriekšu, aplūkoju atspulgu skatlogā, vai deguns nav balts. It kā viss būtu kārtībā. Ej nu sazin, kas tām āgenskalnietēm prātā.