Sadaļā "Latvija var!" lepni ziņoju, ka viena no galvaspilsētas viesnīcām saņēmusi World Travel Award atzinību, un turpmāk uz kvītīm par mazgāšanā nodotajām apakšbiksēm liks šīs balvas logotipu. Nevilšus atcerējos deviņdesmitos, kad strādāju mazā firmelē, kura knapi turējās virs ūdens, un visi nākotnes plāni bija saistīti ar to, kā nomenedžēt parādus, lai kreditoru piesūtītie reketieri nenosvilina būdu.
Kā gadījās, kā ne, bet viendien pienāca vēstule ar ziņu, ka uzņēmums par izciliem sasniegumiem utt. nominēts kādam avardam. Viss, kas jādara, jāapliecina, ka vēlamies balvu saņemt un uzņēmuma pārstāvi ieradīsies uz svinīgo pasākumu. Un par katru sarkanā paklāja karotāju jāpārskaita neatceros kāds cipars, bet aiz tā sekoja trīs nulles, par kanapē maizītēm vakara gaitā un publikāciju katalogā.
Pēcāk jau presē manīju, kā ar šo balvu lielās Depozītu banka. Nez, viņiem bija piešķirta pašiem sava vai tikusi sākotnēji mums paredzētā? Taču tolaik biju labi audzināts, pagalam empātisks un centos nenostādīt cilvēkus neveiklā situācijā, atšķirībā no mūsdienām, tāpēc nepiezvanīju un neinformēju, kas bijuši citi pretendenti uz bleķa vāzi, ar kuru viņi tik ļoti lepojās.